Pēdējo 10 gadu laikā sanācis būt daudzos augsta līmeņa futbola mačos – gan Pasaules kausa izcīņā, gan vairākos Eiropas čempionātos, Eiropas vadošo līgu spēlēs, tai skaitā Polijas izlases spēlēs, tādēļ padalīšos dažās pārdomās par Liepājā notikušo sakarā ar Varšavas “Legia” viesošanos.
“Paldies Dievam tie poļi ir prom,” spriežot pēc komentāriem sociālajos tīklos vai vienkārši uz ielas, piektdien teiks daudzi liepājnieki. Jā, kurš gan priecājas par apzīmētām renovētu ēku sienām, sadurtām auto riepām, sadauzītām laternām, pārbaidītām vecmāmiņām ar mazbērniem uz ielām un cita veida huligāniska rakstura izpausmēm.
Vai tomēr nevajag mest akmeni arī pašu dārziņā? To, ka spēlēsim ar “Legia” klubu zinājām jau gandrīz mēnesi atpakaļ un laika sagatavoties bija vairāk nekā pietiekami. Turklāt, tā taču nav nekāda slepenpolicijas informācija, internetā par Polijas un “Legia” kluba faniem ir pieejama izsmeļoša informācija jebkuram, kurš māk lasīt angļu valodā. Acīmredzot, kādam tas likās kārtējais joks, vai “nu nevar taču būt, ka pie mums arī atbrauks”, bet sanāca otrādi. Savukārt, kad jau ūdens smeļas mutē, tiek glābts, kas vien var līdz pat iekšlietu ministra iesaistei.
Protams, ka savu iespēju robežās jau spēles dienā likumsargi mēģināja strādāt kā māk un pat atbilde kādam iedzīvotājam “viņi ir 2000, mēs tur neko nevaram darīt,” šajā gadījumā nepārsteidz. Jebkurā nopietnā futbola spēlē Rietumeiropā (un ne tikai) futbola fanus uzrauga speciāli un tikai šim nolūkam apmācīti cilvēki, nemaz nerunājot par speciālas tehnikas, piemēram, ūdensmetēju izmantošanu. Pašvaldības policijas spēki tādos gadījumos parasti neiesaistās. Latvijai, jo īpaši Liepājai, šādas pieredzes pagaidām nav un no zila gaisa tā arī neradīsies.
Labi, ka viss beidzies salīdzinoši mierīgi, bet bija uzskatāmi vērojams, ka iedzīvotājiem trūkst informācijas par to, kas pilsētā gaidāms. Futbola spēles tomēr nav teātra vai baleta izrādes, bet gan aktīva visdažādāko sabiedrības slāņu līdzjušana savai komandai. Tās nav tikai 90 minūtes spēles laika, bet visas izdarības, arī nekārtības, kas notiek ap futbolu. Īpaši jau Polijā un daudzās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs.
Anglijā, Vācijā, Itālijā, Francijā un Spānijā, protams, arī notiek fanu rīkotas nekārtības, bet Rietumeiropā dažus desmitus gadus atpakaļ, pēc tam, kad atbildīgās iestādes saprata, ka nebūs labi, fanus sāka daudz vairāk ierobežot. Tika izveidoti fanu “melnie saraksti”, stadionos daudzviet var tikt tikai pēc pases pārbaudes, katra sēdvieta stadionā tiek novērota ar video – šie ir tikai daži no ieviestajiem pasākumiem. Taču, ne Polijā, kur savstarpēji naidīgi noskaņotu divu komandu fanu sadursmes ir ikdiena. Protams, ka stadioniem tiek notiekas sankcijas, diskvalifikācijas, bet kā rāda prakse, ilgtermiņā nekāds risinājums nav atrasts.
Arī futbola līdzjutēji ir dažādi un visus “mest vienā kaltā” nav korekti. Arī manis ceturtdienas vakarā Liepājas centrā “Top” veikalā satiktie poļu līdzjutēji rada pavisam citu iespaidu nekā tie, kas raidīja pudeles liepājnieku virzienā. Nemaz nerunājot par pašu atmosfēru stadionā, kad “Legia” līdzjutēji ar dziesmām 90 minūšu garumā nodrošināja fantastisku atbalstu savai komandai.
Būsim godīgi, pirms pāris gadiem dažam labam sveiciešu pensionāru pārim pasaules hokeja čempionāta laikā latvju bāleliņu ālēšanās pie viņu namdurvīm arī šķita ārprātīga un noteikti tika nodomāts “atkal tie trakie, neaudzinātie latvieši”.
Nekādā ziņā neattaisnojot huligānistiskos izlēcienus, bet jebkuru Polijas tūristu no rītdienas uzskatīt par huligānu arī būtu visai tuvredzīgi.
