«Runāt par simtiem latu vērtiem planšetdatoriem un mācību līdzekļu digitalizēšanu laikā, kad valsts septiņu latu valsts dotācijas vietā mācību līdzekļiem uz skolēnu gadā, kā noteikts Izglītības likumā un MK noteikumos, nodrošinājusi tikai 76 santīmus, apmēram desmit reižu mazāk, ir pilnīgi nevietā,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sacījis tiesībsargs Juris Jansons.
«Ir skolas, kas obligātā kārtā prasa piedalīties ne tikai ar mācību līdzekļiem, bet arī ar dārzeņiem, lai nodrošinātu ēdināšanu. Šajos apstākļos stāsts par mācību līdzekļu digitalizēšanu, pat, ja idejiski varbūt pareizs, ir pilnīgi atrauts no sociālās realitātes. Turklāt, ja Ķīļa kungs [Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis] saka, ka mācību līdzekļi jānodrošina pašiem vecākiem, tad kādēļ valsts apņemas iet šo dārgo ceļu un digitalizēt mācību līdzekļus, ieviest planšetdatorus? Kur tas ir noteikts?» vaicājis tiesībsargs.
Jautāts, kāds ir viņa viedoklis, kur beidzas tā robeža, kas jānodrošina valstij, pašvaldībām, un par ko tomēr jāsamaksā vecākiem, J. Jansons atbildējis: «Te mūsu viedoklis ar Izglītības komisijas priekšsēdētāju Inu Druvieti pilnībā sakrīt, ka jānodrošina ir pilnīgi viss, kas nepieciešams izglītības standarta nodrošināšanai, un precīzi jāpasaka, ka vecāks ir atbildīgs par tādām individuāli lietojamām lietām kā sporta tērpi, somas. Bet izglītības standartā iekļautās programmas apguvei, tostarp vizuālajai mākslai, viss jānodrošina skolai.»
Kā jau vairākkārt vēstīts, ministrs R. Ķīlis iepriekš izteicies, ka pašlaik IZM meklē risinājumus, kā visai dārgo mācību literatūru aizvietot ar lētākiem risinājumiem, ieviešot digitālos mācību līdzekļus un nākotnē nodrošinot skolēnus ar planšetdatoriem. Šādi plāni izraisījuši plašu rezonansi un arī kritiku sabiedrībā.
