Piektdien, Starptautiskā Pianisma zvaigžņu festivāla atklāšanas koncertā, uzstāsies ievērojamais latviešu pianists Juris Kalnciems, kurš ir viens no erudītākajiem klavierspēles pedagogiem Latvijā. Mēģinājumu starplaikā portāls mākslinieku aicināja uz sarunu.
Kas, Jūsuprāt, ir svarīgākais apgūstot klavierspēli – smags, neatlaidīgs darbs vai iedzimts talants?
Šis jautājums ir ļoti bieži cilāts, sauktas dažādas proporcijas. Saka, ka darbs jāiegulda 90 procentu apmērā, bet talants – 10. Es domāju, ka grūti tā novilkt robežu. Dabīgi, ar talantu nekur tālu nevar tikt, ja nav ieguldīts ļoti nopietns darbs, bet nevar gūt sasniegumus tikai ar milzīgu darbu, ja nav talanta dzirksts. Var sasniegt vērā ņemamus rezultātus un labu tehnisko sagatavotību, precizitāti, bet ja tam visam nav klāt kaut kāda “dievišķā dzirksts”, kas ir tieši mūzikai ļoti būtiski, tad nav arī izcilu rezultātu.
Kas Jūs kā mākslinieku iedvesmo?
Es domāju, ka tā ir pati mūzika. Tā kaut kādā veidā ir substance vai garīga matērija, kas ir ļoti pašpieteikama. Mūzika sevī ietver dažādu emociju gammu un noskaņas, kas sniedz milzīgu piepildījumu, ja esi mūzikas pasaulē tā pa īstam iekšā. Protams, ir arī daudz citas lietas, jo mēs dzīvojam tādu dzīvi, kas cilvēku sadala daudzās jomās. Ir jādzīvo, jāstrādā, jārūpējas par savu eksistenci un apkārtējiem cilvēkiem – vecākiem, bērniem, ģimeni. Tajā pašā laikā ir arī darbs, kas varbūt nav tik ļoti saistīts ar tādām ļoti augstām matērijām. Bieži vien nākas strādāt ar studentiem pie ļoti vienkāršotām lietām. Manuprāt, tas viss summējas, ja nepazaudē būtiskāko. Tad tajā visā var atrast arī harmoniju.
Vai Jūs spējat sevi iztēloties nesaistītu ar mūziku?
Nu jau tas ir grūti, bet kā jau jebkuram cilvēkam, īpaši jaunībā, ir bijušas dažādas aizraušanās, kas nav saistītas ar mūziku. Cik labi, ka man apkārt bija pareizie cilvēki, kuri palīdzēja ieiet mūzikas pasaulē. Tā ir tā sfēra, kurā var dzīvot, neatkarīgi no vecuma. Daudzās profesijās cilvēks kaut kādā laika posmā vairs nespēj būt radošs vai gūt gandarījumu. Mūziķim ir tā priekšrocība – kamēr pirksti nav palikuši kokaini, dvēsele vēl mazliet vibrē un smadzenes nav pārkaļķojušās, tikmēr var justies ļoti laimīgs.
Vai Jums ir kāds rituāls, ko veicat pirms kāpšanas uz skatuves?
Nē, jāsaka, ka man tāda nav. Varbūt vajadzētu? Ir vienkārši jākoncentrējas, jādomā, savā ziņā jābūt arī tādai paļāvībai un zināmai drosmei. Esmu aizņemts pārsvarā ar pedagoģisko un organizatorisko darbu, tādas skatuves pieredzes pēdējā laikā ir mazāk. Kaut gan, cik iespējams, es to cenšos. Atceros, ka studijas laikos – ja mēnesi nebiju spēlējis kādam priekšā, parādījās liels uztraukums. Tikai ar uzstāšanās regularitāti var sevi kaut kā pieradināt pie publikas un maksimāli realizēt ko esi iecerējis. Gadās, aiz tādas lielas gribēšanas vai pārlieku augstu kritēriju uzstādīšanas, iekšēji sarauties un bieži vien neiznāk tas vēlamais rezultāts. Jācenšas sevi kaut kā mobilizēt un atbrīvoties. Lai tas nav tikai tāds pienākums, kas tevi paralizē un iedveš bailes, bet lai sagādā prieku.
Vai esat liels perfekcionists?
Domāju, ka mums mūzikā tagad piespiež būt diezgan lieliem perfekcionistiem. Tas ir saistīts ar to skaņu pasauli, kas mums ir pieejama apkārt – kādas ierakstu kvalitātes pieejamas, cik viss ir perfekti un precīzi. Varam tikai apbrīnot daudzus izcilos māksliniekus, kā viņi to spēj un gribot negribot, tu sevi salīdzini. Gribas, lai arī tavs darbs būtu precīzs un perfekts. Tādā ziņā jau cenšanās pēc perfekcionisma ir, bet vai tas sanāk ir atkal cits jautājums.
Kāds būs Jūsu dienas ritms pirms festivāla? Vai tas būs saspringts?
Tieši otrādi, domāju, ka šīs dienas, ko pavadīšu šeit Liepājā, pastaigājoties pa brīnišķīgo pilsētu, domājot un muzicējot, būs vienreizējas. Cik es zinu, sagaida arī tikšanās ar interesantu koncertflīģeli. Man ir izdevies visas ikdienas rūpes un darbus atstāt Rīgā. Esmu izbrīvējis šo nedēļu un varētu teikt, ka tā ir tāda svētlaime.
Kā Jūs vērtējat festivāla plānošanu un organizēšanu šogad?
Esmu ļoti gandarīts un priecīgs, ka festivāls turpina būt, skanēt. Šis laiks – aprīļa otrā puse, šķiet ļoti labs. Pēc lielās ziemas viss mostas, raisās un sāk plaukt. Tas festivālam piedod pavasarīgu noskaņu. Festivāls ir unikāla un ilggadēja vērtība mums Latvijā. Liela pateicība Imantam Resnim, festivāla iedibinātājam. Kādas tik persnonības šeit nav bijušas! Tas ir Liepājas publikai un ne tikai – visai Latvijai. Arī radio “Klasika” tiešraide palīdz visai mūzikai aiziet tālāk. Festivāls ir jāturpina, to nedrīkst pārtraukt.
Ko Jūs domājat par festivāla programmu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?
Atceros vēl to laiku, kad es šeit uzstājos pirmo reizi. Tad katrs no uzaicinātajiem solistiem spēlēja solo koncertu un vēl ar orķestri. Tas bija ļoti interesanti! Toreiz festivāls noritēja, ja nemaldos, nedēļu un tas bija ļoti piesātināts laiks. Kā orķestris un diriģents to visu izturēja – tas bija milzīgs pārbaudījums. Domāju, ka arī trīs dienas, kā ir šogad, nav slikti. Pirmajā vakarā tiek aicināti latviešu solisti, otrajā atskaņo džeza mūziku un trešajā uzstājas viesmākslinieki no citām zemēm. Festivāls ir kompakts un mēs varam būt priecīgi, ka tas vispār notiek. Nedomāju, ka jārunā par to, ka festivālam būtu jābūt tādam pašam, kā agrāk.
