Starptautiskā Pianisma zvaigžņu festivāla priekšvakarā portāls uz sarunu aicināja vienu no Latvijas spožākajiem jaunajiem pianistiem ar starptautiski atpazīstamu vārdu Andreju Osokinu.
Mākslinieks jau piektdien, atklāšanas koncertā, izpildīs Sergeja Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu.
Jūs esat daudz ceļojis. Kur Jums patīk vislabāk?
Ne katru reizi ir iespēja veltīt daudz laika pilsētas apskatei, jo jāspēlē koncerti, jādodas uz mēģinājumiem un jāgatavojas koncertiem. Ļoti bieži jau drīz pēc koncerta jābrauc uz kādu citu vietu. Tāpēc citām lietām ir grūti veltīt daudz laika. Man vispār nepatīk vērtēt – kas ir labāk, kas mazāk, jo visu var saprast un viss ir ļoti dažāds. Piemēram, pagājušajā vasarā uzstājos Itālijā – tur ir ļoti karsti, skaista daba un seni arhitektūras pieminekļi. Pēc tam es devos uz Londonu – tur savukārt ir ļoti ātrs dzīves ritms un pilnīgi cita kultūra, cits dzīves veids. Piedalījos konkursā Francijā, kur atkal ir pavisam citādi. Nevaru atbildēt, kas man patīk labāk. Mēģinu vērot, gūt iespaidus savai daiļradei un izpaust tos spēlējot. Pēdējā laikā mēģinu pēc koncerta nebraukt uzreiz prom, atvēlēt vismaz vienu dienu, lai apskatītu vietu, kur spēlēju. Protams, ceļošana nogurdina, bet katrā vietā ir kaut kas interesants, jāizmanto iespēja redzēt pasauli.
Kāds ir Jūsu dienas ritms pirms festivāla?
Tas ir ļoti atkarīgs no mēģinājumu grafika. Kad ar orķestri jāmēģina agri, kā, piemēram, šodien pulksten 10, tad jau vismaz stundu pirms mēģinājuma nedaudz jāiespēlējas. Bet parasti es daudz spēlēju no rītiem un vakaros. Man rīts sākas vēlu, spēlēju aptuveni no pulksten 11 līdz 2, un tad vakarā no pulksten 5 līdz 10 vai 11. Tāds dienas ritms, jo koncerts ir liels, tur daudz jāspēlē. Koncerts gan muzikāli, gan emocionāli ir ļoti daudzveidīgs. Arī tīri pianistiski koncertā iekļautas dažādas liriskas tēmas, tiks atskaņota varenīga mūzika ar lielu vērienu, lai viss būtu daudzveidīgi.
Ikdienā esat vairāk vakaru vai rītu cilvēks?
Vairāk laikam vakaru cilvēks. Mums mūziķiem koncerti parasti notiek vakarā. Teiksim, koncerts beidzas deviņos, pēc tam vēl jābrauc uz mājām. Ja uzstājos Londonā, tad man parasti jābrauc ļoti ilgi. Tāpēc vakars ir tāda aktīvā dienas daļa. Bet vispār es cenšos sākt darboties jau no pulksten 11 rītā – piemēram, rakstīt e-pastus vai spēlēt.
Vai tagad Jūsu pastāvīgā dzīves vieta ir Londona?
Jā, tagad vairāk Londona, bet arī Rīgā es esmu daudz. Nesen, kopā ar savu brāli Georgiju Osokinu, spēlēju koncertā Rīgas Biržā. Tur notika jauniem mūziķiem veltīts festivāls, ko organizēja Hermaņa Brauna fonds. Es atbalstīju brāli. 15. maijā un 26. jūlijā ieplānoti koncerti Londonā un pēc tam rudenī došos spēlēt uz Franciju.
Vai Jums ir kāds vaļas brīdis? Kā atpūšaties?
Jā! Parasti man visvairāk patīk pavadīt brīvo laiku, satiekoties ar draugiem, tas ir interesanti. Spēlēju tenisu, tiesa pēdējā laikā ne tika daudz kā vēlētos. Protams, arī lasu.
Kas Jūs iedvesmo?
Iedvesmas avots var būt arī citi mūziķi un priekšnesumi, ko dzirdu – gan klātienē, gan ierakstos. Orķestris, instrumentālisti, dziedātāji. Vēl mani ļoti iedvesmo teātris. Teātrī ir apvienotas dažādas mākslas – gan literatūra, gan izpildījums. Teātrī, tāpat kā mūzikā, laiks ir ļoti interesanti organizēts. Kad lasām grāmatu, varam apstāties jebkurā laikā, bet teātrī mēs sēžam divas stundas un skatāmies. Laika likumi tur darbojas tādi paši kā mūzikā. Mani ļoti iedvesmo literatūra, it īpaši dzeja un arī cilvēki, jo katram ir savs raksturs, sava individualitāte. Un rakstura individualitāti var izpaust arī mūzikā.
Kā Jūs sevi “uzlādējat”, kad esat noguris?
Man ļoti patīk spēlēt klavieres, tas dod enerģiju. Bet kad jūtams liels nogurums, vajag atpūsties. Nav labi vingrināties, kad ir ļoti liels nogurums, jo tad neko labu nevar izdarīt. Vislabāk trenēties, kad jūties aktīvs, enerģijas pilns.
Vai Jums ir kāds rituāls, ko veicat pirms kāpšanas uz skatuves?
Es vienmēr ļoti daudz koncentrējos, jo uzstāšanās ir ļoti svarīgs moments. Spēlēt man ļoti patīk un šim procesam es pieeju ar lielu uzmanību. Pirms uzstāšanās parasti domāju par mūziku, ko spēlēšu – tas dod iedvesmu. Koncentrēšanās brīdis ir ļoti svarīgs.
Kas Jūs spēj satraukt, izsist no līdzsvara?
Mēģinu visu iekārtot, lai nebūtu tādas lietas, kas var mani satraukt. Visu notiekošo var arī pozitīvi uztvert. Pat ja ir kādas situācijas pirms koncerta saistītas ar mūziku vai ko citu. Piemēram, nebrauc mašīna ar ko jātiek uz koncerta vietu – arī tas dod enerģiju un tā var būt radoša un priecīga. Mūziķiem, esot uz skatuves, vajadzētu aizmirst visas lietas, kas traucē. Lai mūzika nāk mūsu dvēselēs un mēs to caur skaņām dodam publikai.
Ko Jūs domājat par festivāla rīkošanas procesu šogad?
Šogad festivāls ir mazāks, bet organizēts ļoti labi. Mums ir daudz mēģinājumu ar orķestri, kas ir ļoti vērtīgi. Ar Atrvaru Lakstīgalu tikāmies arī pirms mēģinājuma ar orķestri, parunājam divatā par mūziku un visām niansēm.
Vai šī gada programmu var salīdzināt ar iepriekšējiem gadiem?
Katra programma ir ļoti individuāla, tāpat kā katrs mākslinieks. Es nevēlos tā salīdzināt. Tas atkarīgs arī no mūziķu vecuma – no tāda liela pianista, kā, piemēram, Dmitrija Baškirova mēs gaidām ko pavisam citu kā no divdesmit gadus veca cilvēka. To ir grūti salīdzināt. Domāju, ka var vērtēt vienu koncertu kā veselumu. Man ļoti patīk atklāšanas koncerta programma. Tiks atskaņots Bēthovena nozīmīgais darbs – piektais klavierkoncerts, es izpildīšu Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu, skanēs arī jaunā komponista Kārļa Lāča koncerts, ko spēlēs Agnese Egliņa. Ļoti daudzveidīga programma, domāju, ka arī publikai būs interesanti.
Vai, esot Liepājā, Jums atliek laika arī pilsētas apskatei?
Nedaudz jau esmu paspējis. Es vienmēr eju ar kājām no viesnīcas “Amrita” uz Liepājas Latviešu Biedrības namu. Ceru, ka sestdien man būs iespēja doties ilgākā pastaigā. Noteikti aiziešu uz jūrmalu, ja nebūs vētrains laiks. Ceru, ka pēc koncerta būs tāda izdevība.
