Zemes maksimāla apstrāde un ražojoši lauksaimnieki – tās ir zemkopības ministres Laimdotas Straujumas darbības prioritātes. Cīņā par tiešmaksājumiem gan atliek noraudzīties no malas, šonedēļ raksta “Kursas Laiks”.
“Eiropā mēs nedabūjām to, ko gribējām,” atzīst L. Straujuma. Taču kopumā rezultāts esot labs, jo, ES lauksaimniecības budžetu kopumā samazinot par 17%, Baltijas valstīm ir pieaugums. Tostarp Latvijai – par 50%. “Bet mēs vēl nezinām, kāds būs gala rezultāts,” uzsver ministre. Tas izšķirsies trīspusējās sarunās starp Eiropas Padomi, Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju (EK). EK viedoklis Latviju “absolūti neapmierināja”, bet parlaments nobalsojis baltiešiem labvēlīgāk. Balsojums – 360 balsis par, 280 pret – bijis liels pārsteigums deputātiem pašiem.
Maijā beigsies arī ES lauksaimniecības ministru diskusijas par līdzekļu sadalījumu nākamajam periodam (2014.–2020. gads). Arī tur gaidāms kompromisa lēmums. “Šodien mums nav zināma ne galīgā summa, ne tiešmaksājumu un Lauku attīstības plāna līdzekļu regulējums,” norāda L. Straujuma. Tomēr Zemkopības ministrija (ZM) kopā ar lauksaimnieku organizācijām ir sākusi darbu pie maksājumu sadalījuma uz vietas Latvijā. Tiešmaksājumu sadalē esot “tik sarežģītas iespējas”, ka varētu tikt izstrādāti pat 10 –20 varianti. Katram zemniekam būšot pieejams “kalkulators”, ar kura palīdzību viņš varēs modelēt, kā viņa saimnieciskā darbība izskatīsies katrā no tiem.
Ministre netieši norāda, ka maksājumi varētu būt diferencēti: “Mums ir instrumenti, lai varam nodrošināt, ka ražojošie lauksaimnieki ir mūsu prioritāte.”
Par platībām, kur audzē kultūru biogāzes ražošanai, piemēram, kukurūzu, tiešmaksājumus nevarot nemaksāt. Par šīm platībām apkopota informācija, kas būšot pamats šo jautājumu analizēt un risināt tālāk.
Lai saņemtu maksājumus, katrai valstij jātiek cauri diviem “sietiem”. Viens no tiem – jēdziens “aktīvais lauksaimnieks”, kuru definēt ir valsts pašas izvēle. Uz mazajiem lauksaimniekiem tas noteikti neattiekšoties, jo definīcijas slieksnis varētu būt no 1000 līdz 5000 eiro saņemto maksājumu. Par konkrētu slieksni vēl tiekot diskutēts ar lauksaimnieku organizācijām. Otrs – katrai valstij jānosaka, kas tai ir tradicionālā lauksaimnieciskā ražošana. Abi šie “sieti”, pēc ministres domām, ļautu sasniegt mērķi – apstrādāt zemi un dot produkciju. Intensīvas diskusijas notiekot arī par to, kā sadalīt līdzekļus Lauku attīstības plāna pasākumos. Katras nozares organizācijām ir savi uzstādījumi, un ministre nolēmusi darīt kā Eiropas Parlamentā: sēdēt tik ilgi, kamēr pieņems kopēju lēmumu. Ministre cer, ka tiks panākts kompromiss, bet “varbūt neviens nebūs apmierināts”.
