Skrundas pašvaldība pirmā noslēgusi līgumu ar Latvijas samariešu apvienību par jaunu sociālo pakalpojumu viensētās dzīvojošajiem. Sarunas notikušas arī ar Aizputes un Priekules novadu.
Jaunās, speciāli aprīkotās mašīnas vēl tikai tiek būvētas, pastāsta projekta koordinators Viesturs Kleinbergs. Pirmā varētu būt gatava augusta beigās, septembra sākumā. Pavisam paredzētas 12 automašīnas. “Līdz augustam gribu tikt skaidrībā, kas ir ieinteresēti pakalpojumā, lai var atlasīt personālu,” saka V. Kleinbergs, atzīstot, ka pierobežas reģioni pagaidām nav īpaši aktīvi uzrunāti – izbraukuma maršrutam jābūt pietiekami blīvi piepildītam, lai izmaksas nebūtu pārāk augstas. 50 kilometru rādiusā vajadzētu 150 klientu. Skrunda esot apzinājusi jau 80.
Centrs būtu Skrunda
“Atbalsta vēstule no pašvaldības bija jau pirms trim gadiem, vēsturiski viņi ir stāvējuši pie projekta izstrādes,” teic V. Kleinbergs, skaidrojot reģionālā centra vietas izvēli. Kritēriji esot divi – nepieciešamība pēc pakalpojuma un pašvaldības ieinteresētība, jo nepieciešami budžeta līdzekļi, plānojot pakalpojumu ilgtermiņā. “Jāizvērtē, vai padsmit latu liels pabalsts atrisina situāciju – vai cilvēks saņem kvalitatīvu aprūpi,” norāda V. Kleinbergs. Projekts paredz piecus teritoriālos aprūpes birojus, bet pagaidām neesot izvēlētas noteiktas bāzes vietas. Skrunda varētu būt tāda vieta Kurzemē, plānojot maršrutus ap to. Tāpēc uzrunāta arī Aizpute un Kuldīga, novadi ar pietiekami lielu iedzīvotāju blīvumu. “Tā, lai var izplānot maršruta apli. Ja kāds novads tukšāks, tas izlīdzinās, ja blakus ir blīvāk apdzīvota vieta.”
“Centrs būtu Skrunda, bet ne jau tikai Skrundai – tāpēc runāju arī ar Aizputi, jo 50 kilometros ap Skrundu ietilpst vai viss Aizputes novads, arī ar Kuldīgu, Saldu. Ja projekts aiziet visiem kopā, tas ir ar niecīgu līdzdalības maksājumu, bet pašu labklājībai un ilgtermiņā,” pozitīvi noskaņota ir Skrundas Sociālā dienesta vadītāja Anda Vītola. Viņa zina teikt, ka būs divu veidu autotransports – lielā mašīna ar dušu, veļasmašīnu, podologa aprīkojumu u.c., bet mazā mašīna nodrošinās “elementāru aprūpi”, proti, aprūpētāja vizīti vai palīdzēs ar transporta pakalpojumiem, varēs atvest produktus, medikamentus u.tml.
“Pašvaldības jau tagad tērē daudz vairāk, tie paši sociālie darbinieki visu dara, tad vēl pats cilvēks kaimiņam samaksā, lai malku ienes, tikai neviens neskaita, cik tas kopā izmaksā, cik degviela tiek izlietota. Sociālie darbinieki nevar skriet kā universālie kareivji gan slimiem par nesējiem, gan skursteņus tīrīt un visādas citas lietas darīt. Katram savs. Ļoti ceru uz samariešu atbalstu,” neslēpj A. Vītola, atgādinot, ka sociālajiem darbiniekiem ir savs pienākumu loks. Pie mājas aprūpes piederēsies arī “trauksmes poga”, kas palīdzēs jebkurā brīdī sazināties ar dežurantu. Vienā novada galā, 30 kilometru tālu, bērnu neesot, vecīši vien. “Uzskatu, ka tur katrā mājā jāiebrauc.”
Nav skaidras izmaksas
Aizputes Sociālā dienesta vadītāja Mairīte Alfuse apliecina, ka principā novads devis piekrišanu un samariešu projektā iesaistīsies. “Oficiāli līgumi vēl nav parakstīti, bet esam piekrituši. Nebūs tā, ka mēs uzreiz atmetīsim savu aprūpi, iesākumā tas dublēsies, jo teorētiski viss ir ļoti labi, bet negribas ticēt, ka viss tik raiti aizies. Jautājumu ir ārkārtīgi daudz, jo tāda veida pieredzes ar mobilo aprūpi nav. Tā būtu nepieciešama tieši tālajos laukos dzīvojošajiem, pilsētā jau tomēr nodrošinājums ir labāks – pirts, veikali, aptiekas.” Pašvaldības aprūpes pakalpojumu izmantojot ap 60 cilvēku, no tiem lielākā daļa – M. Alfuse lēš, ka pat līdz 80% – ir pilsētnieki. Lauku viensētās kā nepieciešamākos pakalpojumus no samariešu piedāvājuma viņa nosauc iespēju nomazgāties dušā, pēdu aprūpi, frizieri.
M. Alfuse norāda, ka daudzas nianses atklāsies tikai projekta ieviešanas gaitā – kā plānot maršrutu, attālumus un nepieciešamo laiku. Jārēķinās, ka aprūpes neatņemama daļa ir parunāšanās, kas vizīti var izstiept garumā. Tāpat nav skaidras pakalpojuma izmaksas, pagaidām tās paredzot ap 62 latiem vienam klientam, ko tādā gadījumā segtu pašvaldība.
V. Kleinbergam bijusi tikšanās Priekules novada domē. “Mēs esam meklējumos, sarunāt vēl neko nesarunājām. Nevar uzreiz lēkt un teikt – jā, mums to vajag. Jāparunā ar cilvēkiem, ko viņi par to domā. Jāzina, cik tas izmaksās. Var cilvēkam solīt, ka piebrauks auto, kur varēs iet dušā nomazgāties, bet vai viņš rudenī, ziemā gribēs tur kāpt iekšā? Jāskatās, vai viņi ir gatavi paņemt klāt Vaiņodes novadu, varbūt vēl kādi piesakās šādam pakalpojumam, jo te vienkopus nav tik daudz to cilvēku, turklāt viņi ir “izkaisīti” pa visu novadu,” pārdomās dalās Priekules novada Sociālā dienesta vadītāja Mārīte Gertnere.
Palīdz krustdēls
Šobrīd novadā esot 17 cilvēku, kuriem tiek maksāts aprūpes pabalsts – 15 vai 30 latu – atkarībā no tā, kā cilvēks pats spēj tikt ar sevi galā. Ar pabalstu saņēmējs rīkojas pēc saviem ieskaitiem, tāpat kā gadījumā, ja invaliditātes dēļ ir valsts piešķirtais kopšanas pabalsts 100 latu apmērā. Ja nepieciešama aprūpe ik dienu, proti, ja cilvēks ir guļošs, kopā ar tuviniekiem tiek meklēta iespēja izvēlēties īslaicīgas vai ilglaicīgas aprūpes iestādi. Ceturtdien dienesta darbiniekiem plānota tikšanās, lai pārrunātu samariešu piedāvājumu, tostarp “trauksmes pogu”, kas izmaksātu vairāk nekā desmit latus mēnesī.
Biruta Nīcas novada Pērkonē no mājām neizejot jau vairākus gadus, pašvaldības sociālie darbinieki pa retam apciemojot, bet aprūpe esot tuvinieku ziņā. “Paldies Dievam, radinieki mani nav aizmirsuši. Krustdēls palīdz, visu sarūpē. Ir pagastā cilvēks, ko var pasaukt, lai palīdz kādus darbiņus padarīt. Nē, mani tāda mobilā aprūpe neinteresē,” spriež Biruta, detaļās par neiedziļinoties.
Duša ir, bet aiziet nevar
Citādās domās ir Silvija Puļķe no Virgas pagasta “Ziediņiem”. “Man visu ko vajadzētu līdzēt. Kad pagasts bija par sevi, palīdzēja vairāk, tagad, novadā, nekam neesot naudas. Vienu ziemu, kad slimoju, tad gan sociālā darbiniece brauca. Vēl jau malku un ūdeni es varu ienest, radu bērns ik pārnedēļas brauc no Liepājas,” viņa stāsta. Virgas centrā pēc pensionāru lūguma beidzot uztaisījuši dušu, ir veļasmašīna. “Bet ko tas man līdz, ja es tur nevaru aiziet? Labprāt dotu savu veļu mazgāt – iedodu pauniņu, saņemu, samaksāju. Mēs te esam trīs tādas sievas – labprāt ietu dušā, ja pie mums piebrauktu! Frizieri vajadzētu, autoveikals arī būtu labi, bet vai nu tā iekšā sētā brauks. Man ir diabēts – pēdu aprūpi vajadzētu, podologam Priekulē savukārt klientus vajag, bet mēs jau viens pie otra netiekam.” Silvija gan atzīst – ja pašam būtu par to jāmaksā, diez vai būtu atsaucība, cīnītos tāpat kā līdz šim. Gluži bez mazgāšanās jau nu neesot – svētdienās iet pāri ceļam uz “Alkšņiem”, kur saimniece kurinot pirti. Pērties varot iet tāpat vien – kaimiņu būšana, ne maksas pakalpojums.
