Nīcas novada Kalnišķos G. Vecpils un viņas dzīvesdrauga Arņa mājas “Drāznieki” dārzs jau vairākus gadus ir atzīts par “Goda dārzu”. Sākumā bijis plānots tikai izveidot vienu krāšņu ziemciešu dobi, taču vaļasprieks un azarts meklēt arvien kaut ko neparastu, ko iestādīt, dārzu visu laiku paplašinājis. Kā pati saimniece smej – citiem esot māja un dārzs kā papildu istaba, bet viņiem piecas telpas dārzā un tikai viena istaba, veranda un virtuve mājā. “Man dārzā ir koridors, viesu istaba, darbu istaba, atpūtas istaba un vēl ēdamistaba.”
Gribēja aizmukt no laukiem
G. Vecpils dzimusi, augusi laukos, gājusi Nīcas skolā. “Ģimenē bijām trīs māsiņas. Tēvs nomira, mani neredzot. Vajadzēja daudz strādāt, lai iztiktu. Garās biešu vagas un smagie lauku darbi man bija apnikuši. Kad aizgāju mācīties Liepāju, nodomāju, ka nu gan turēšos tālāk no laukiem.” Taču dzīvē iegrozījies tā, ka viņa atgriezusies, lai dzīvotu laukos.
Māju Kalnišķos iegādājusies 1982. gadā. “Tolaik visus lauciniekus sūtīja dzīvot uz pilsētu, jo bija vajadzīga zeme. Man arī sākumā šo vietu nedeva, bet kāda paziņa pārliecināja atbildīgās personas, ka esam jauki cilvēki, ir auto, un mēs kooperēsimies ar kaimiņiem, palīdzot tiem nokļūt uz pilsētu,” stāsta G. Vecpils. Saimniece vēlējusies dzīvot laukos, jo gribējusi saviem bērniem parādīt, kā tas ir. Pirms ģimene “Drāzniekos” ievākusies, tā trīs gadus bija stāvējuši tukša. Apkārt bijušas dzeloņstieples, gruži, stikli un saauguši aliči. Daudz pūļu tika ieguldīts, lai izveidotu patīkamu vidi. “Bērni daudz strādāja, tāpēc pagaidām par dzīvi laukos negrib ne dzirdēt.”
Apmūrē māju
Tolaik, lai apmūrētu māju, vajadzēja saņemt speciālas atļaujas, ko bija grūti dabūt. Saimnieces neatlaidība bijusi liela, viņa sarunājusi puišus no Rucavas, kuri to izdarījuši bez atļaujas. “Gribēju un tā arī izdarīju. Viss beidzies labi, neviens pretenzijas necēla,” atceras G. Vecpils.
Mantojumā palikusi arī vecā palīgēka, kas smukumam apšālēta un apaudzēta ar mežvīteņiem, kā arī ozols.
Sākotnēji dārzā saimniece plānojusi izveidot vienu ziemciešu dobi. Draudzenes mamma uzdāvinājusi piekabi ar dažādiem puķu stādiem. Taču pamazītiņām tika veidotas arī citas dobes. Ierosmes smēlusies Lietuvā, kur jau tajos laikos bijuši skaisti iekopti dārzi un parki. Kā pati atzīst – savulaik “slimojusi” arī ar skujeņiem. Latvijā bijis grūti dabūt stādus, daudz kas iegādāts kaimiņzemē. “Ja grib, var izdarīt daudz, vajag tikai rakt,” zina G. Vecpils.
Saimniecei nav daiļdārznieces izglītības. Neilgu laiku gājusi ainavu arhitektūras kursos. “Ļoti maz no tā varu izmantot savā dārzā, jo šeit nav daiļdārzs, bet ir kolekcijas.”
Katalogiem neuzticas
Dobes veidojoties dabiski. “Ja kaut kas patīk, noteikti nopirkšu un atradīšu tam vietu. Piemēram, laimiņi man ir tikai 26 šķirnes, kad ieraudzīšu kādu, kā man nav – nopirkšu.”
Saimniece stādaudzētavu katalogiem neuzticas. Nereti stādi pārsniedz katalogā norādīto augstumu un platumu. “Piemēram, klājeniskais kadiķis. Ja necirptu – tas izplestos pa pussētas. Bet katalogā norādīts, ka tas būs 2 – 2,5 metrus plats.”
Neparastie un savdabīgie stādi tiekot meklēti gan tirdziņos, gan stādu audzētavās, gan arī kooperējoties ar citiem domubiedriem. “Mēs savā starpā dalāmies, neesam skaudīgi, ja kāds ir dabūjis ko īpašu. Latvija nav liela, lai jau “pušķojas”.”
Šobrīd viņa pievērsusies dažādu šķirņu hostu kolekcionēšanai. To dārzā jau esot krietni vairāk par simtu.
Saimniece ir aizrāvusies arī ar hortenziju audzēšanu. Šobrīd viņas kolekcijā esot 29 šķirnes, tostarp arī viena no jaunākajām. “Zied divus mēnešus un prasa minimālu darbu. Tikai rozā hortenzijas ir uz ziemu jāpiesedz, citas nē.”
Ar katru aprunājas
Nedēļā aptuveni pusotru dienu esot jāpavada dārzā, lai to uzturētu kārtībā. Arnis palīdzot ar zāles pļaušanu un citiem darbiem, kur vīrieša roka vajadzīga.
Tūjas saimniece sastādījusi praktisku iemeslu dēļ – lai vējš rudenī ozola lapas nepūstu sētā. Tāpat hortenzijas nevarētu stādīt pie ozola, jo tas atņem spēku, taču praktiskais ne vienmēr esot savienojams ar teorētisko. Lai mazāk būtu jāravē, dobēm uzbērta mulča no šķeldotām koksaknēm. Saimniecei patīk viss, kas ir savdabīgs, tas arī tiek iegādāts un stādīts.
Ar stādiņiem saimniece aprunājoties. “Viņi ir kā bērniņi. Parunājos ar katru, zinu, no kurienes nācis, kurš uzdāvinājis. Katram paliek kāda dvēseles daļiņa klāt.” Ja piemirsts kāda stāda nosaukums, to nodēvējot dāvinātāja vārdā. Šobrīd tiek veidota arī savdabīgo koku aleja.
Darbs dārzā neļaujot novecot, liek slimībām atkāpties. Spēku un enerģiju saimniece smeļoties no zemes. “Tā ir savdabīga pasaule un dzīva darīšana.”
