Uz diskusiju, kurā SIA “Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra” Valsts Zivsaimniecības sadarbības tīkls aicināja Pāvilostas piekrastes zvejniekus pārrunāt aktuālus jautājumus, ieradās vien trīs pašpatēriņa zvejnieki. Viņi uzskata, ka dome, piešķirot zvejas rīkus, darbojas nelikumīgi.
Diskusijas vadītāja SIA “Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra” konsultante Ieva Kreicberga skaidro, ka tikšanās mērķis bija noskaidrot, ar kādām problēmām jāsaskaras piekrastes zvejniekiem un kā var viņiem palīdzēt.
Tikai tik, cik uz pannas
“Pāvilostā netiek ievērota likumdošana – Ministru Kabineta noteikumi un Zvejniecības likums. Tādēļ mēs pēcāk vēršamies tiesā un pašvaldība zaudē,” norāda pāvilostnieks Vairis Vaskops. Gan viņš, gan Jānis Šnore šādā ceļā ir atguvuši pašpatēriņa zvejas licences, ko dome viņiem nebija piešķīrusi. V. Vaskopa pieprasījumu dome gan ir pārsūdzējusi.
Licences tiek piešķirtas uz gadu. Pēc likuma, ja nav pārkāpumu, licence pienākas atkal. “Mums ne reizi nav dots pamatojums, kāpēc tā atņemta, vienkārši izspriež pie galda gudrās galvas un nedod mums, kuri gadiem iet jūrā, bet atdod rīdziniekiem un jauniem puišeļiem,” klāsta J. Šnore. Viņa lūgums pēc licences noraidīts, sakot, ka dēlam tāda jau iedota un ģimenei ar vienu ir pietiekami. “Bet puikam ir 22 gadi, kāds man ar viņu vēl sakars – pieaudzis cilvēks,” neizpratnē ir pāvilostnieks.
Pāvilostas domes priekšsēdētājs Uldis Kristapsons skaidro, ka licences nepieciešamību izvērtē pēc mērķiem, kādiem to grib izmantot. “Tā ir paredzēta pašpatēriņa zvejniekiem, kuri zvejo, lai pašiem būtu, ko uzlikt uz pannas,” viņš pamato. Pāvilosta ir maza, visi cits citu zina. Šādi arī rodas priekšstats, kurš dodas jūrā, kurš “ņem tikai ņemšanas pēc”.
Bagāts nekļūs
“Bet kāpēc vienu gadu dod, otru atkal nē, ja reiz pārkāpumu nav – tas nav izprotams,” neatkāpjas J. Šnore. Pēc vēršanās tiesā licenci viņš no pašvaldības dabūjis. V. Vaskops apgalvo, ka viņam pārkāpumu neesot kopš 1993. gada, taču licenci nav saņēmis. “Vaskopa kungs aizmirsa pateikt, ka viņam ir parādsaistības pret pašvaldību,” neslēpj U. Kristapsons. V. Vaskops neesot samaksājis nekustamā īpašuma nodokli.
Pēc domes vadītāja teiktā – V. Vaskops pirms dažiem gadiem sagriezis kuģi, tādēļ samazināts tīklu skaits, viņš saņēmis par to vairākus tūkstošus latu, kas “tagad acīmredzot beigušies”, un jāsāk pelnīt atkal. “Bija reiz lieli zvejnieki. Blaubārdis vienīgais izdarīja gudri – brīdī, kad grieza kuģi, atteicās no daļas tīkliem, kas nonāca atkal apritē,” stāsta U. Kristapsons.
Zvejnieki uzskata, ka tīkli būtu jādala valstij, ne pašvaldībai. Ja reiz cilvēkam ir laiva, viņam vajag dot visus rīkus, lai viņš varētu strādāt un pabarot savu ģimeni, uzskata Juris Blaubārdis, piebilstot – ar zvejniecību neviens bagāts nav kļuvis, var tikai pabarot sevi un savu ģimeni.
Tūristi grib zivis
V. Vaskops raksturo zvejas sezonu: “No 10. maija sākam zvejot mencas, kas nāk līdz Jāņiem, bet laivas ir par mazu, lai ietu tām pakaļ tālu no krasta. Plekstes sāk nākt maijā, bet tad tās ir gandrīz caurspīdīgas, un nāk līdz septembrim, tad atkal tās pazūd dziļumā. Ziema mums ir “pa tukšo”. Un tai īsajā laikā, kamēr zivis ir, mums vēl neļauj.” Zvejnieki arī uzsver, ka ar vienu zvejas tīklu nenopelnīsi, peļņai vajag vismaz 10.
Pašpatēriņa zvejnieki savus lomus nevar tirgot. “Visvairāk par pārzveju soda tieši pašpatēriņa zvejniekus – kā tuvojas krastam, tā pārbaudes klāt, ka tikai nav par daudz,” ironizē J. Blaubārdis. “Kuģītis, kas izgājis jūrā, jau tiek uzskatīts par zagli,” piebilst V. Vaskops. Paradokss esot arī brīdī, kad ir pārzveja: paturēt nedrīkst, atpakaļ mest – arī ne.
“Paceļ 10 tonnas ar brētliņām, izdomā, ka par maz, un met atpakaļ,” situāciju – “mazie zvejnieki baidās, turpretī lielie dara, kā grib” – apraksta J. Blaubārdis.
Tūristi pieprasa zivis, viņi uzskata mūs par piekrastes pilsētu, kur zivīm jābūt uz katra stūra, bet birokrātijas dēļ mēs tās nevaram dot, stāsta zvejnieki. Uz komerczvejas laivām nepiederošas personas atrasties nedrīkst, pašpatēriņa zvejnieki licences trešām personām arī nodot nevar. Zvejnieki ierosina arī pāris licences atstāt pašvaldības pārziņā un brīdī, kad tūristi vēlas izmēģināt roku zvejā, iznomāt tās uz pāris dienām. “Tūrists apmierināts, pašvaldības kasē naudiņa,” rosina V. Vaskops.
Jādibina biedrība
V. Vaskops iesaka 5% kvotu (95% kvotu tiek sadalītas komerczvejniekiem), kas paliek pašvaldības ziņā, atdot zvejniekiem, izveidot kopēju uzskaiti, ļaujot zvejot visiem. Arī J. Blaubārdis pārliecināts, ka pašpatēriņa zvejniekiem limiti nav vajadzīgi. “Arī no Eiropas Savienības sankciju nebūs, ja pārzvejosim tos piecus procentus,” viņš apgalvo.
Tas, ka zvejas rīku trūkst, liek zvejniekam “klupt otram krāgā”, viņi paši atzīst. Zvejnieki rosina arī veidot licences saņemšanas rindu. “Ja atbrīvojas kāds tīkls, to dod nākamajam, kas stāv rindā. Un jābeidz dot licences sievām – pēc zvejnieku novērojumiem, labi ja viena sieva Pāvilostā ejot jūrā.
J. Blaubārdis norāda, ka zvejniekiem jānāk kopā, jāsēžas pie viena galda un jādibina biedrība, kā tas ir Vērgalē – viņi atsūta papīrīti uz domes sēdi un saņem licences. “Ja tu nelem, tavā vietā to izdara citi,” tiešs ir pāvilostnieks. Tam piekrīt arī Pāvilostas novada lauku attīstības konsultante Anita Šteinberga. “Individuāli nebūs tāds efekts kā, visiem apvienojoties.”
Zvejnieki saprot, ka jādara gals viensētu sistēmai, kurā katrs rūpējas tikai par sevi. “Normālā valstī būtu tā, ka kapteiņi pēc zvejas satiekas krodziņā,” norāda J. Blaubārdis. Viņi vien nosmej – tikai Pāvilostā neesot krodziņš, kur pasēdēt.
Biedrības dibināšanu atbalsta arī U. Kristapsons. “Septembrī domāju saukt visus kopā un izrunāt, kāpēc nespēj vienoties, ko darīsim tālāk.” Tiesa atzinusi Pāvilostas domes izlozes metodi par nelikumīgu, un līdz ar to pašvaldības vadītājs pieļauj, ka zvejas rīku sadale notiks izsoles ceļā. “Un tad gan man ir bail, ka visu savāks tā dēvētie Pāvilostas rīdzinieki un tas notiks tikai to tiesu dēļ, kas šobrīd notiek,” teic U. Kristapsons.
