Nepatīkamus mirkļus Liepājas muzejā piedzīvot nācās Zviedrijas latvietim Albertam Mārim Baham, kad sirmais kungs ratiņkrēslā vēlējās apmeklēt Salvadora Dalī izstādi. Muzejā norāda – lai nebūtu pāpratumu, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām iepriekš jāpiesakās. Šāda kārtība ir arī Liepājas teātrī.
Jau pērnajā vasarā, kad A. M. Bahs ieradās Latvijā, viņš ļoti vēlējās apskatīt muzeju, bet toreiz tajā noritēja remonts, stāsta A. M. Baha tuva draudzene, ziemupniece Liene Glezere. Šogad, uzzinot, ka var apskatīt slavenā mākslinieka S. Dali izstādi, abi nolēmuši, ka noteikti jādodas uz muzeju.
Palīdz divi puiši
“Liels bija mans pārsteigums, ka jau pirms durvīm ir pakāpiens un pēcāk vēl vairāki pakāpieni, ko ne cilvēks ratiņkrēslā, ne māmiņas ar ratiņiem nevar šķērsot,” neizpratni neslēpj Liene. Sieviete gājusi pie muzeja darbiniecēm jautāt, vai ir kāda cita ieeja, un saņēmusi noraidošu atbildi – visi nākot tikai pa galvenajām durvīm. Liene vaicājusi, lai paskatās, kā kungs var tikt iekšā. Uzmetusi ašu skatienu, darbiniece paziņojusi, ka viņai jāstāv iekšā un nevarot palīdzēt, un piebildusi, ka ēka ir vēstures piemineklis un nekādas pārbūves nevar tikt veiktas.
“Tas šoks, kas mūs pārņēma, bija neaprakstāms. Paskatījos uz A. M. Bahu un redzēju, ka viņam sāk raustīties lūpa, satraukums un stress ņem virsroku. Jo viņš nav pieradis pie tādas attieksmes un situācijas, ka nevar tikt iekšā publiskā ēkā,” stāsta L. Glezere.
Te pēkšņi uzradušies divi puiši, kuri paziņojuši, ka uznesīs ratiņkrēslā sēdošo vīrieti pa trepēm. “To darbiniece spēja noorganizēt, bet varēja mūs arī pabrīdināt. Puiši uznesa un pazuda tikpat ātri, cik parādījās.” Abi palikuši kāpņu galā apjukuši par visu notikušo.
Norāda uz Zviedrijas praksi
Darbiniece norādījusi, ka iekšā esot viņus dabūjusi, lai pērkot biļeti un ejot skatīties izstādi. “Tad vairs Alberts nespēja klusēt un norādīja, ka Zviedrijā viņam par šādu situāciju vēl pusdienas izmaksātu, atvainotos un ļautu pa brīvu izstādi apmeklēt.” Viņus neesot pametusi izjūta, ka cilvēks ratiņkrēslā ir liels apgrūtinājums muzeja darbiniekiem. Kāda cita darbiniece pajautājusi, vai otrā stāvā arī viņš gribēšot tikt. Beigās muzeja darbiniece esot “izlūgusies kādam”, lai izstādi var apmeklēt bez maksas. Liene lūgusi, lai pasauc muzeja vadītāju, taču viņa esot bijusi kādas izstādes atklāšanā. “Ņemot vērā visu iepriekš piedzīvoto, mēs vairs nespējām baudīt izstādi. Alberts vēlējās doties prom, jo viņam bija nepieciešams svaigs gaiss – veselība pasliktinājās,” notikumus atmiņā restaurē Liene. Sirmais kungs ir liels mākslas baudītājs, dodas uz izstādēm, muzejiem, tiekas ar māksliniekiem, taču S. Dali izstādi Liepājas muzejā viņam tā arī neizdevās izbaudīt. “Mēs nemeklējam konfliktu, bet gribam cerēt, ka muzeja vadība pēc šīs situācijas aizdomāsies, ka ne visiem iespējams kāpt pa kāpnēm, bet arī šie cilvēki vēlas baudīt mākslu. Arī māmiņas ar maziem bērniem,” pārdomās dalās Liene. Viņasprāt, nevarot būt tā, ka nav neviena risinājuma, kas atvieglotu iekļūšanu telpās. Kaut vai koka sliedītes, novietotas uz trepēm, kuras pēcāk var noņemt nost, ierosina L. Glezere.
Puiši uznes pa kāpnēm
Liepājas muzeja vadītāja Dace Kārkla skaidro, ka muzejs ir kultūrvēsturisks piemineklis, kas pērn restaurēts. “Tomēr simtgadīgās koka trepes netika remontētas, un jau rekonstrukcijas laikā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju tika pārrunāta iespēja tur izvietot pacēlāju vai sliedi, bet trepes varētu neizturēt svaru, kas tām tiktu uzlikts.” Apsvērta arī doma par lifta izbūvi no sētas puses, bet pašvaldība ieceri noraidījusi, atzīmējot, ka tā esot par dārgu – muzeja rekonstrukcija jau tā dārgi izmaksājusi, jo darbu laikā senajai ēkai atklājušās arvien jaunas problēmas.
“Joprojām ceru, ka nākotnē būs kāds veids, kas palīdzēs cilvēkiem ar kustību traucējumiem pašiem iekļūt muzejā, bet līdz tam laikam lūdzam laikus pieteikt muzeja apmeklējumu, lai varam noorganizēt, ka uz vietas ir vīri, kuri palīdz tikt gan pirmajā, gan otrajā stāvā,” mudina D. Kārkla. Komentējot konkrēto gadījumu, viņa norāda, ka nekas tāds nebūtu noticis, ja kungs būtu iepriekš pieteicies.
Tiesa, kungs nevarēja zināt, ka viņam jāpiesakās – muzeja mājaslapa, ja arī tajā būtu kāda informācija par šo niansi, tiek rekonstruēta.
Tiek tikai līdz garderobei
Līdzīga situācija ir arī Liepājas teātrī – tur, iegādājoties biļetes, lūgts norādīt, ka vajadzēs palīdzību nokļūt līdz skatītāju zālei, jo teātrī cilvēkam ratiņkrēslā ir iespēja tikt līdz garderobei, bet ne augstāk – uz zāli. “Kasierītes jau pastāsta, ka jāizvēlas vieta ložā, kur var izņemt krēslus, lai būtu ērti, un tad norīkojam skatuves puišus, kas palīdz nokļūt līdz vietai,” situāciju raksturo Liepājas teātra literārā padomniece Zanda Borga.
Rekonstruējot teātri, runāts par lifta izbūvi, bet, tā kā ēka ir kultūrvēsturisks piemineklis, ideja atmesta. Cilvēki labprāt izmantojot teātra piedāvāto variantu, kad kāds palīdz nokļūt līdz vietai, lai gan tas nenotiekot bieži.
Risinājumu var atrast
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kurzemes reģionālās nodaļas valsts inspektore Anda Lase skaidro, ka vienmēr tiek domāts, kā cilvēkiem ar kustību traucējumiem padarīt pieejamākas ēkas, kas ir kultūrvēsturiskie pieminekļi un sabiedriski atvērtas, tai pat laikā nebojājot pieminekļa skatu. “Visbiežāk restaurācijas projektos ir iekļauta projektētāju vēlme pēc uzbrauktuves vai kāda cita palīglīdzekļa, tad meklējam iespējamos variantus, kas nesamazina pieminekļa vērtību. Visbiežāk tā ir lifta izbūve no sētas puses, bet tas, protams, ir dārgs variants,” atzīst A. Lase. Viņasprāt, visām publiski pieejamām ēkām būtu jābūt pieejamām arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, un kādu risinājumu var atrast vienmēr.
