Lai nonāktu līdz makšķerēšanai un zvejošanai savā dīķī, ir jāiegulda rūpīgs ilgu gadu darbs. Ūdenstilpe ir jākopj visu gadu – tas gan palīdzēs augt zivīm, gan dīķim dos ilgāku mūžu. Viens no darbiem dīķa saglabāšanā ir ūdens periodiska nolaišana – zivis tiek atšķirotas pa sugām un lielumiem, bet dīķim sakoptas slūžu vietas un iznestas nezāles.
No 90. gadiem manas ģimenes īpašumā ir nepilnu hektāru liels dīķis, kas izveidots kolhoza laikos, applūdinot pļavu. Vecākā paaudze atceras, ka kādreiz dīķa vietā bijis kārtīgs biešu lauks.
Zivkopība nav manas ģimenes pamatnodarbošanās, bet gan vaļasprieks. Dīķis kalpo kā atpūtas vieta, kur brīvbrīžos izbraukt ar laivu un aplūkot ūdensrozes, izpētīt ūdenī mītošo radību un radiem un draugiem sporta pēc pamakšķerēt. No malas šķiet – kas nekait, pašiem savs dīķis un zivis. Jā, liels pluss savam dīķim ir, jo tādā sausā gadā kā šogad dīķa ūdens noderēja laistīšanai un ietaupīja akas ūdeni. Dīķa ūdens noder lopu dzirdināšanai, bet karstā laikā ir labākais veldzes avots. Liela vērtība ir zivju, vēžu, bebru, putnu, kukaiņu esamība dīķī, tāpat plašā ūdensaugu kopa – tas nozīmē, ka tev pieder daļa no milzīgās dabas daudzveidības.
Taču, lai līdz tam tiktu, par dīķi ir jārūpējas – ūdensrozes tāpat vien neaugs un zivis pašas no sevis neradīsies, bet bebri un putni novērtēs tikai dabisku un nepiesārņotu vidi. Pirmkārt, jāseko līdzi ūdens līmenim: ja tas būs par augstu, varam nodarīt skādi ceļam, bet, ja par zemu, zivis sāks slāpt.
Vēl viens svarīgs dīķa kopšanas etaps – nezāļu ravēšana. To darām, skatoties aizauguma biezumu, veicot darbu ar rokām un reizē ar rokas izkapti un grābekli vai klēpjiem izravēto izvācot.
Dīķa nolaišana ir ilgstošs process. Ja zivju zveja paredzēta nedēļas nogalē, tad process jāsāk nedēļas vidū, lai tas būtu pakāpenisks. Ūdens nolaišanas procesam ir jāseko līdzi, un liela priekšrocība, ka dīķis atrodas pie mājām un uz vakts var būt visi mājinieki.
Plašāk lasiet “Kursas Laika” 18. oktobra numurā!
