Mārīte un Ēriks Škutāni ir tā saucamie Breša zemnieki un pašlaik Zirņu pagasta “Bebros” apsaimnieko 350 hektārus, ko saimnieks jokojot raksturo kā “pustraktora saimniecību”. Viena traktora saimniecība skaitoties no 700 hektāriem. Sākuši kā konvencionālie lauksaimnieki, bet tad izšķīrušies par bioloģisko saimniekošanu, un nu jau gandrīz visiem laukiem beidzies pārejas periods.
Bijis variants saimniecību dalīt uz pusēm un katrā strādāt ar savu metodi – gan konvencionālo, gan bioloģisko. Šāda tipa saimniecību esot daudz. “Bet šķita – pircējiem neliksies ticami, ka viņiem piedāvājam tikai bioloģiski audzēto produkciju.”
Ē. Škutāns atminas, ka Breša zemnieki visi sākuši kā bioloģiskie, minerālmēslus reti kurš varējis atļauties. Ražas bijušas divas trīs reizes zemākas, un tad jau aizgāja to lietošana. Saimnieki nenoliedz, ka sākumā ar mākslīgajām piedevām apstrādātie lauki devuši ienākumus, lai pēc tam varētu stutēt bioloģisko saimniekošanu.
Sākumā bioloģisko produkciju bijis grūti realizēt par pienācīgu cenu, tāpēc sākuši domāt par savu pārstrādi. “Tik viegli, kā bija domāts, negāja, tomēr kaut ko esam sasnieguši un daudz ko vēl gribam sasniegt,” pauž Ē. Škutāns.
Sākuši ar griķu pārstrādi, nākamos apguvuši zirņus un speltas kviešus. Šo kviešu graudi augot atrodas apvalciņā. “Tik viegli rokā nedodas, vispirms jāizloba, tad tikai tiec pie malšanas,” speltas kviešus raksturo saimnieks.
Plašāk lasiet “Kursas Laika” 21. februāra numurā!
