8. maijs ir Otrā pasaules kara beigu diena, kuru Centrālkapos Liepājā šorīt ap pulksten 11 pieminēja divās vietās. “Uzvarētāji”, greznojušies Jura lentītēm, pulcējās pie pieminekļa ar uzrakstu “Dzimtene savus varoņus neaizmirsīs”.
Savukārt “Daugavas vanagu” organizācijas un Represēto kluba biedri pieminēja sarkanarmiešu un čekistu nogalinātos pie pieminekļa “Kritušajiem un nomocītajiem latvju karavīriem un cīnītājiem pret padomju režīmu”.
Dažādas bija piemiņas runas. Pat pretējas pēc sava rakstura un nozīmes. Pieminētāji, lai arī pārsvarā pensionāri, bija it kā sašķiroti krieviski un latviski runājošās grupās. Izņemot policistus, pie uzvarētāju pulka nedzirdēja valsts valodu. Savukārt pie latvju karavīru pieminekļa nebija uzvarētāju ziedu.
Pašvaldības policists, kurš apsargāja “uzvarētājus”, jautāts, vai arī leģionāri ko šodien pieminot, atbildēja, ka nē. “Viņiem taču pasākumi martā,” atbildēja kārtībnieks. Savukārt tie, kuri savulaik dzinušies pakaļ izsūtīto vagoniem ar ieročiem rokās, apgalvoja, ka 8. maijā biedrus pieminēt atnākot katru gadu.
Šķiet, ka vairāk nekā 60 gadu pēc šī kara beigām tā dalībnieki vēl aizvien savās domās ir pretējās nometnēs un visticamāk tā arī paliks. Vieni uzskata, ka kādu atbrīvojuši, bet otri, ka viņus atbrīvot nav vajadzējis, jo gan pirms, gan pēc “atbrīvošanas” 1945. gada 8. maijā viņu sievas, bērni, radi un draugi izsūtīti uz Sibīriju, pazemoti, mērdēti badā un nokauti bez iemesla.
