Samazinoties piena iepirkuma cenām, zemnieki ir nonākuši finansiālās grūtībās un līdz 15. maijam gaida Zemkopības ministrijas priekšlikumus krīzes situācijas risinājumam. Pēc tam lauksaimnieku organizācijas lems par tālāko rīcību, iespējams, protesta akcijām.
Latvijas Zemnieku federācijas (LZF) dati rāda, ka lielākajiem ražotājiem piena iepirkuma cena ir aptuveni 21 santīms, bet mazākajiem – no 18 līdz 19 santīmiem par kilogramu.
Maruta Brūna no Grobiņas pagasta sevi pieskaita mazajiem zemniekiem, jo aprūpē 11 gotiņu. Viņas rīcībā ir dati, ka mazie zemnieki, veidojot 58 procentus no kopskaita, saražo tikai 16 procentu piena. M. Brūna neslēpj, ka būs smagi maijā no AS “Rīgas piensaimnieks” par piena kilogramu saņemt tikai 18 santīmu. Degvielas cena jau sasniegusi 82 santīmus par litru, viņa salīdzina.
Piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības “Laura” un “Dzēse” pēc iepirkuma cenas krituma to par santīmu atkal paaugstinājušas. Tas ir iespējams piena eksporta dēļ, atzīst “Lauras” valdes priekšsēdētājs Uldis Štoss.
Piedevas importē
“Neko konkrētu neuzzināju,” M. Brūna teic pēc piensaimnieku tikšanās pagājušajā nedēļā ar zemkopības ministru Mārtiņu Rozi. Viņš ieteicis mazajiem zemniekiem kooperēties jau ražošanas procesā, bet M. Brūna tam neredz reālu iespēju. Piemēram, tehnikas lietošana esot vajadzīga visiem vienlaikus. M. Roze pastāstījis, ka uzsācis sarunas par piena eksportu uz Maskavu, taču Latvijas valdība to nav akceptējusi.
Tiekoties ar piensaimniekiem no visas valsts, M. Brūna secinājusi, ka vissmagāk klājas tiem, kuriem ir kredītsaistības ar bankām.
“Kāpēc valsts iegulda savus un Eiropas Savienības līdzekļus, lai būvētu jaunas fermas un modernizētu jau esošās, ja tās nav vajadzīgas?” jautā Valmieras rajona lauksaimnieku organizācijas vadītāja Dace Pastare. Viņa uzskata, ka problēmas radījusi valdības nespēja vai nevēlēšanās izstrādāt tādus normatīvos aktus, kas situāciju nozarē sakārtotu.
Pēc sarunām ar nozares pārstāvjiem Zemkopības ministrija (ZM) pauda gatavību piešķirt 2,5 miljonus latu ciltsdarbam. Viņu pieprasītos sešus miljonus zemkopības ministrs nesola rast. Taču viņš uzskata, ka Latvijā ir nepieciešami ne vairāk kā trīs lieli piena pārstrādes uzņēmumi ar filiālēm. Savukārt M. Brūnai griboties pārstrādātājiem pajautāt, kāpēc viņu ražotnēs izmaksas pēc oficiālajiem datiem ir aptuveni divas reizes lielākas nekā zemnieku kūtīs. Uz pārdomām vedinot fakts, ka, piemēram, sviests tiek ražots ar dažādām piedevām, ko ieved no citām valstīm.
Latiņa par augstu
LZF uzskata, ka 2,5 miljoni latu jāsadala proporcionāli visām pārraudzībā esošajām govīm, bet M. Brūna no zemkopības ministra sapratusi, ka šī nauda plānota tikai tām govīm, kam izslaukums pārsniedz piecus tūkstošus kilogramu gadā. “Tā mazajiem ir pārāk augsta latiņa,” viņa vērtē.
LZF aicināšot valstī noteikt piena iepirkuma references cenu jeb mērķcenu, kāda esot daudzās vecajās ES valstīs. Latvijā par pamatu esot ņemts ES nosacījums, ka minimālā piena iepirkuma cena nedrīkst būt zemāka par 14 santīmiem. Par valsts budžeta līdzekļiem izveidotā laboratorijā Ulbrokā varētu veikt piena kvalitātes kontroli neatkarīgi no četrām pārējām laboratorijām, kas pieder pārstrādes uzņēmumiem. U. Štoss pastāsta, ka references cenu rēķina “pie galda”, mēģinot atrast balansu, lai produkta ražotājs izdzīvotu, bet pircējs to varētu iegādāties.
Nepilda likumu
Piensaimnieku problēmas risināšanā iesaistījusies arī Saeimas Agrārās, vides un reģionālās politikas komisija. “Šajā situācijā valstij jāatbalsta saimniecības, kas mērķtiecīgi ieguldījušas ražošanas modernizācijā,” uzskata tās vadītāja Anna Seile. Viņa norāda, ka “Lauksaimniecības un lauku attīstības likuma” norma, ka valsts atbalsts nozares attīstībai nedrīkst būt mazāks par 2,5 procentiem no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem, patlaban netiek izpildīta. Pēc LZF aprēķiniem, zemnieki nesaņem 11 miljonu latu.
Komisija aicina valdību kredītprocentu dzēšanai paredzētās subsīdijas piena ražotājiem izmaksāt pilnā apjomā un palielināt dīzeļdegvielas daudzumu, par kuru atmaksā akcīzes nodokli – no 100 līdz 120 litriem par hektāru. Tā arī iesaka samazināt PVN likmi piena produktiem, kas savukārt varētu pazemināt piena produktu cenu un veicināt to patēriņu.
Valmieras puses piena lopkopji ierosina 31. maijā visā valstī rīkot miermīlīgas protesta akcijas. D. Pastare ir izplatījusi anketas Latvijas piensaimniekiem, lai uzzinātu viņu viedokli par turpmāko rīcību. “Lauksaimniecību neļausim iznīcināt,” pievienojas U. Štoss.
UZZIŅAI
Piensaimnieku prasības:
* palielināt valsts atbalstu ciltsdarbam piena lopkopībā līdz sešiem miljoniem latu;
* neatvērt pasākuma “Lauksaimniecības produktu pievienotās vērtības radīšana” pirmo pieteikšanās kārtu, paredzot labvēlīgākus nosacījumus kooperatīvajām sabiedrībām savas pārstrādes veidošanai un attīstīšanai;
* atcelt ierobežojumu tiešās tirdzniecības apjomam – septiņas tonnas piena gadā;
* pēc iespējas ātrāk izmaksāt valsts atbalstu par pārraudzībā esošu govi, kā arī 2007. gada kredītprocentu dzēšanai.
