Uzzinājusi, ka šovasar televīzija atkal demonstrēs “Likteņa līdumniekus”, SIGITA JEVGĻEVSKA ļoti nopriecājas. Tā ir mana dzīves daļa, bet no Ievas lomas es esmu izkāpusi, teic Sigita.
Tikko noslēgusies interesanta un bagāta sezona Liepājas teātrī, viesizrādes Rīgā vēl priekšā. Šoruden jāizstrādā arī bakalaura darbs par muzikālajām tradīcijām Liepājas teātrī, tāpēc nedēļu no sava atvaļinājuma Sigita sev paņems pilnīgi brīvu. Aizbrauks, izslēgs telefonu un saplūdīs ar dabu kaut kur Latgalē.
Ar Sigitu runājamies skvērā pie Liepājas teātra, kur viņas uzmanību laiku pa laikam nolaupa kaķu mamma ar diviem pelēki pūkainiem kaķēniem.
Ar lomām ir līdzīgi kā ar smaržām – iesākumā ir viens iespaids, pēc kāda laika tas mainās. Kādas tagad ir izjūtas, domājot par “Likteņa līdumniekiem”?
Tas ir ļoti mīļš darbs. Seriāls atšķiras no citiem ar to, ka veidots pēc kino principiem. Tā nav studija, “Līdumniekos” viss ir pa īstam – zirgs ir īsts, pļava īsta un mājas īstas. Tādu enerģētiku, kas nāk no īstas vides, neviena kartona siena nespēj radīt. Tāpēc arī tas seriāls ir tik mīļš – tas ir īsts, nav izdomāts. Tur ir ļoti daudz kas no patiesās, reālās dzīves. Latvijā ir sarežģīti ar filmēšanos, un faktiski tā ir milzīga Dieva dāvana, ja tu tiec uzaicināts. Es esmu pateicīga par visām lomām, kas man ir bijušas.
Bet prieka sajūta ir tāpēc, ka darbs ir pabeigts. Ir nofilmēta pirmā, otrā daļa, trešā. Es zinu, kā tas iesākās, kā veidojās un kā pilnveidojās. Kad filmēja tikai pa gadam un pa gadam arī rādīja, ikreiz bija it kā pārsteiguma moments. Tagad vairs milzīga pārsteiguma nav, var baudīt nianses. Vairs nav uztraukuma, kā tur būs un kas tur būs. Filmējot nezināja, vai būs otrā daļa, vai būs trešā. Turklāt nezināja, vai aktrises nemainīsies. Kad sāka filmēt, bija paredzēts, ka es filmēšos tikai līdz pirmā gada beigām un, kad filmēs nākamo grāmatu, manā vietā nāks Lāsma Kugrēna. Es saprotu, ka arī ar Lāsmas lielu svētību un piekrišanu es spēlēju tālāk. Un tā es nospēlēju līdz pašām beigām, bet Lāsma nospēlēja Jadvigas lomu pēdējā blokā, ko patiesībā sākumā nevarēja ne iedomāties. Dzīve jau vienmēr ienes savas korekcijas.
Vai pašai arī bija iespēja ietekmēt – spēlēt tālāk vai ne?
Nē, man gan neviens nejautāja (sirsnīgi iesmejas). Bet, protams, es biju ļoti priecīga, ka mani atstāja. Nospēlēt kādu laika posmu ir viena, bet nospēlēt veselu cilvēka mūžu – pilnīgi cita lieta. Tas ir tas, kāpēc man patīk šo filmu skatītes. Jo es arī sevi redzu tādu, kāda es varētu būt pēc daudziem gadiem.
Redzot sevi vecumā, ir vieglāk to pieņemt?
Pirms pieciem gadiem es izteikti domāju par šo jautājumu. Vienkārši komiskas un neizprotamas šķita tās sievietes, kuras mēģina sevi labot ar operācijām. Likās, ka es nekad par to neuztraukšos. Populāri pēdējā laikā ir uzlabot lūpas ar botulīnu. Man parasti pajautā, vai tās ir dabīgās. Man Dieviņš tāpat ir lūpas iedevis. Bet! Pēdējo divu gadu laikā, ievērojot krunciņas zem acīm, es… Nevaru teikt, ka palieku nervoza, bet… Ir tā, ka sevi jāmīl un jāpieņem, kāda tu esi. Dvēsele jau paliek tā pati. Tikai tad, kad tu ieskaties spogulī, tu esi citādāks. Raidījumā “100 g kultūras” pirms Jāņiem bija intervija ar Helgu Dancbergu, tur tieši runāja par māksliniekiem aktieriem, kuri ir veci, kuri vairs nevar nopelnīt. Viņa arī pieminēja šo terminu – dvēseli neviens 40, 50 gados neatņem, viņa jau paliek, tikai tā čaula mainās. Es tā mēģinu filozofēt. Es vispār dzīvei cenšos pieiet filozofiski.
Jūsu spēlētā Ieva ne tikai noveco, bet arī aiziet Mūžībā.
Ievas miršana man tiešām bija liels pārdzīvojums. Es apbrīnoju Virdžīniju Lejiņu, režisori, kā viņai fantāzija strādā, lai vizuāli parādītu traģiskas situācijas. Viņai pieder arī šī ideja, kā Ieva nomirst. Vienkārši no rīta zvana pulkstenis, ilgi, ilgi zvana pulkstenis, zvana un zvana, bet Ieva neceļas. Viņa ir pagriezusies pret sienu. Tad, kad mēs to filmējām, es gulēju uz kreisā sāna. Filmā jau parasti nekad ar vienu kadru nenofilmē. Tas ir kaut kāds laiks. Neatceros, cik ilgi mēs filmējām. Es pēc tam piefiksēju, ka pēc tam nedēļu bija neomulīgi gulēt uz kreisā sāna. Ir vēl kāda dīvaina sakritība. Tad, kad rādīja šo sēriju, es biju mājās, skatījos un patiesībā to kadru gaidīju ar trīcošu sirdi. Pirms tās epizodes, iezvanījās telefons, es nevarēju necelt un nerunāt – tā bija režisore. Dievs mani kaut kā pasargāja, jo es jau jutu, ka esmu tāda satraukta, esmu emocionāli iekšā, piesaistīta tam kadram. Bet telefona zvans mani pilnīgi atrāva – es skatījos to kadru, bet runāju pa telefonu, emocionāli biju prom. Kad beidzās Ievas miršanas epizode, man beidzās arī saruna. Patiesībā es biju ļoti priecīga, ka tā notika.
Dzīve ir dzīve, un filma ir filma.
Protams! Nevajag iekrist tajā ilūzijā, ka filma ir tava dzīve. Ir mākslinieki, kuri nemāk izkāpt no lomas.
Vai Jūs esat no Ievas izkāpusi?
Jā! Noteikti. Tā bija liela dzīves daļa, es nevarēju nedomāt par viņu, tas prasīja tiešām ļoti daudz spēka, laika un enerģijas. Bet es aizbraucu uz Franciju, un tie septiņi mēneši mani atbrīvoja. Biju nonākusi tādā tā kā strupceļā – gadu jau biju aizgājusi no Liepājas teātra, man pazuda dzīves pavediens. Es vienkārši aizbraucu, lai tiktu skaidrībā par sevi. Uz Franciju es braucu pēc sevis.
Atradāt?
Jā, man gan tas prasīja ļoti daudz laika. Bet varu sev pateikt paldies par drosmi, ka es paņēmu to pauzīti. Es ļoti daudz domāju par to, kas es esmu, kur es esmu un kur es gribu doties. Pagātnes lietas tad sakārtojās pašas par sevi. Ja es dzīvoju šajā mirklī ar visām savām sajūtām, visu savu esību un būtību, tad es arī mīlu šo mirkli un baudu.
Un kas notiek tagad – pēc pauzītes?
Kad es vēl biju Francijā, Ivars Lūsis (Liepājas teātra direktors. Red.) mani uzaicināja atpakaļ uz teātri. Tieši tajā mirklī es biju jau nonākusi pie slēdziena, ka gribu strādāt teātrī, tā ir mana lieta un mans aicinājums, un es atgriezos teātrī. Atgriezos ar cerībām, lai gan lielas tās neloloju. Šodien ir pēdējā sezonas diena un manā sirdī ir tāda laimīga pateicība: visas piecas lomas, kas man ir bijušas šajā sezona es ļoti mīlu, tās ir bijušas pilnīgi dažādas. Milzīga pieredze bija strādāt ar visiem režisoriem, kuri arī visi bija pilnīgi dažādi. Man liekas, ka Liepājas teātrim šobrīd ir ļoti pozitīva tendence tādā ziņā, ka izrādes tiek veidotas, domājot par skatītāju. Man personīgi tas liekas ļoti būtiski. Taisīt izrādi tikai tāpēc, lai izpatiktu kritiķiem, lai sevi sauktu par lieliem māksliniekiem – manuprāt, tas nav teātra uzdevums. Katrs cilvēks, kurš atnāk uz teātri, grib līdzpārdzīvojumu, grib saprast, sajust, identificēties ar to, kas notiek uz skatuves. Izrādei ir jāatstāj kaut kāds mentāls nospiedums, kaut kam ir jāpaliek.
Kad es atgriezos no Francijas, es saasināti uztvēru, ka ļoti daudz Latvijā tiek taisītas izrādes, pat īsti nezinot, kādai auditorijai tas ir taisīts, kāpēc vispār par tādām tēmām vēlas runāt. Man ļoti būtiska likās materiāla izvēle, par ko mēs gribam taisīt izrādes. Ja es kā skatītājs nespēju identificēties, ja tas nav man aktuāli, tad es uzskatu, tā ir naudas izšķērdība. Kaut kādas mākslas vārdā, kuru sauc par mākslu, bet neviens nav spējis noformulēt, kas tas ir par vārdu. Pikaso arī gleznoja mākslu, bet viņa gleznas pirka un cilvēkiem tās bija vajadzīgas. Tas ir ļoti svarīgi. Šī sezona Liepājas teātrī bija tiešām sezona, kas bija domāta skatītājiem. Kritiķe Silvija Radzobe pēc “Bērniņu” pirmizrādes pateica brīnišķīgu frāzi: “Šodien, kad visi teātri mēģina skatīties eksperimenta virzienā vai nu uz austrumiem, vai nu uz rietumiem, es redzu tīru teātri un tas mani bezgala priecē.” Un es viņai absolūti piekrītu.
Uz Rīgu augustā braucam ar “Agro rūsu”. Manuprāt, šodienai ļoti aktuāls darbs. “Bērniņus” vedam novembrī uz Operas Mazo zāli. “Medusmēnesis” būs septembrī Dailes teātrī –ļoti dzīvelīga, mīļa, silta, intīma izrāde par trīs sievietēm Mazajā zālē.
Kas skatītājus sagaida jaunajā sezonā?
Jaunajā sezonā ir ļoti, ļoti interesants repertuārs. Fēlikss Deičs taisa Leldes Stumbres lugu “Pāris nepāris”. Es izlasīju lugu, un man likās, ka tā ir ļoti interesanta, mistiska, skatītājiem būs ļoti interesanta. Personiski man liekas ļoti simpātiska izrāde vai koncertuzvedums “Violets” uz Dzejas dienām – Jāņa Lūsēna mūzika, Austras Skujiņas dzeja. Piedalīsies Zigfrīds Muktupāvels. Būs ļoti interesants un intīms. Protams, “Kaupēn, mans mīļais”, kas tiks atjaunots repertuārā. Es uzskatu, ka tas darbs ir tā vērts, lai priecātos, ka atkal būs redzams uz skatuves Liepājas teātrī.
