Ja sēņotājs grib salasīt sēnes bez tārpiem, tad uz mežu jābrauc, kad pūš ziemeļvējš. Ja sāk pūst jūras vējš, sēnēs būs ar tārpiem, gudrībās dalās liepājniece Anna.
“Tagad sēnes ir bez tārpiem. Ja mainīsies un pūtīs jūras vējš, sēnes būs bojātas tārpu dēļ,” klāsta Anna. Šo gudrību un vēl citas “meža viltības” viņa apguvusi savā 82 gadus garajā mūžā. To, ka Sakā ir labas sēņu vietas, Anna zinājusi jau bērnībā, jo šai apkaimē dzīvojusi. Jau septiņu gadu vecumā Anna gājusi tantei līdzi uz mežu un nesusi mājās pašas lasītās meža veltes.
Gatavo krājumus ziemai
Šogad pēc dabas veltēm Anna uz mežu brauc pirmo reizi. “Sviesta beciņas, gailenes, podiņi,” atradumu nosauc sēņotāja. Atradusi arī pa riekstu baravikai, bet tās visas jau bijušas pāraugušas. Pati sēņotāja nav kāra uz meža skaistulēm. Ja nu vienīgi uz sviesta beciņām. Tās viņa apcep sīpolos, sviestā un krējumā.
“Sēnes novārīšu un taisīšu ziemai. Man ir “noņēmēji”. Katru gadu vieni un tie paši – ik gadu prasa četras trīslitru burkas,” pastāsta sēņotāja, kur sēnes liks. Šoreiz līdzi paņemtais groziņš izrādījies par mazu. Nav cerējusi, ka būs tik skaisti un lieli podiņi izauguši.
Noder pat mušmires
Kad ēdamās sēnes būs pielasītas, Anna uz mežu brauks pēc mušmirēm. “Jāaplej ar šņabīti. Divas nedēļas ļauj, lai nosulojas, nokāš un tad rīvējas,” gudrībās dalās Anna. Rīvējamās zāles viņai vēl glabājas no pērnā gada. Lai trešdienas rītā atkal mundra varētu doties uz mežu pēc brūklenēm, otrdienas vakarā noteikti vajadzēšot izmantot mušmires uzlējumu. Tas aizdzīs stīvumu.
“Viens vīrs man pastāstīja, kā izārstējis kuņģa vēzi un dakteri par to brīnījušies. Viņš attiecās no operācijas, to apliecinādams ar savu parakstu. Vīrietis katru rītu tukšā dūšā dzēra piecpadsmit pilienus mušmires uzlējuma. Metastāzes apstājušās,” klāsta Anna. Viņa pati gan iekšķīgi uzlējumu nelieto.
