Piensaimniecības veterāni lepojas, ka atjaunojuši nozares muzeju. Kuldīgas rajona Rudbāržu pagasta Sieksātē nu ir jauna pieturas vieta arī tūristiem.
“Es divus gadus ar sevi sarunājos – atjaunot vai nē,” atklāj piensaimniecības veterāns Mārtiņš Sesks. “Iekšā gruzdēja, ka nedrīkst palaist postā.”
Uz muzeja atklāšanu saaicināti nozares veterāni no visas Latvijas, esošās un bijušās atbildīgās amatpersonas. Arī eksponāti nākuši no visas valsts, piemēram, pienotavas iekārtas no Valmieras rajona Mazsalacas. Zem Latvijas piensaimniecības muzeja izkārtnes ir eksponāti arī no Holandes un Šveices.
Pāri plīvos karogs
“Tad jau tu to zīža laiku pasūtīj’,” pasākuma vadītāja Līga Reitere ventiņu mēlē uzrunā Holandes piensaimnieku pārstāvi Ebbingu Osingu, kurš sveicienam atvedis sieru. Viņa valstī esot saimniecības, kurās piena ražošana ir dzimtas nodarbe pat 400 gadu garumā un bērni to apgūstot kā dzīves veidu. Viņaprāt, šādas tradīcijas trūkums esot vērojams ne tikai Latvijā, bet arī visā Austrumeiropā.
Atklāšana notiek, nevis pārgriežot lentu, bet gan siera rituli. Izmēra ziņā gan tas nav tik liels, kādu dāvā Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības pārstāvji. To redzot, Latvijas Siera kluba prezidente Vanda Davidanova secina: “Tradīcijas nav zudušas, siera siešanu prot arī jaunie.”
“Plaukšķiniet stiprāk, tādu karogu velku tikai reizi mūžā,” skatītājus uzmundrina M. Sesks. Uz tā muzeja logo – piena separators.
Sava pulka jaunpienācēju sveic arī tuvāku un tālāku muzeju pārstāvji.
Izdod grāmatu un avīzi
“Kas nav ēdis, tas pie darbiem neder,” zina L. Reitere, vedinot pamieloties ar uzkodām. Darbos sevi var izpaust tie, kuri vēlas slaukt govi, kult sviestu.
Govs butaforija izraisa visu interesi, un moderei (senākos laikos par moderi sauca piena pārstrādātāju – red.) Liesmai Lagzdiņai no Kuldīgas par to savs stāsts: govs sabijusies no šitā ļaužu pulka, metusies cauri mūrim, bet pusē iesprūdusi. Klātesošie secina, ka tieši tādai vajadzētu izskatīties nākotnes govij – piens un mēsli ir, bet barības nevajag. Muzeja govs dod īstu pienu – pārbaudīja portāls.
“Esam nokārtojuši parādu pret piensaimniekiem,” M. Sesks teic par biedrības “Vecais piensaimnieks” morālā un materiālā atbalstā tapušo grāmatu un piebilst: “Nu vajadzētu atjaunot arī pašu nozari.”
Ērika Hānberga sarakstīto “Mūžīgais piens. Latvijas piensaimniecība no sendienām līdz mūsdienām” pasākuma dalībnieki pašķirsta, bet iegādāties nesteidzas.
Uz vietas senā iespiedtehnikā top “Kalnamuižas avīzes” 4. numurs. Vairāki viesi mēģina atpazīt parka kokus, ko paši stādījuši pirms 23 gadiem. Ieinteresēti visā noraugās vietējā iedzīvotāja Mirdza Liekmane. Kad nebijis sataisīts, te bija šausmīgi dubļi, viņa atceras. “Bet bruģi ātri vien salika.” Strādājot par bibliotekāri, M. Liekmane izgriezusi dažādus materiālus, salikusi mapēs, kas nu arī nokļuvušas muzejā. Tas drīzumā gaida akreditāciju.
