Liepājas muzeja nodaļā „Liepāja okupāciju režīmos atklāta izstāde „Glezniecība. 20. gadsimta 50. – 60. gadi”. Tās mērķis ir iepazīstināt skatītājus ar daļu no tiem muzeja krājumā esošajiem mākslas darbiem, kurus radījuši mākslinieki laikā, kuru dēvē par padomju laiku.
Liepājā nacionālā profesionālā glezniecība izveidojās un veiksmīgi attīstījās 1920. – 1930. gados. Pēc 2. pasaules kara tā pakļāvās tiem nosacījumiem un ideoloģiskajām dogmām, kādas valdīja Padomju savienībā. Komunistiskās partijas lēmumu realizēšana, izmantojot padomju mākslas pamatmetodi – sociālistisko reālismu, bija apstāklis, kurš ietekmēja ikviena mākslinieka jaunradi.
Izstāde atspoguļo tā laika pretrunīgumu, parāda, kā par spīti dažādām ideoloģiskām manipulācijām tika radīti augsti profesionāli mākslas darbi visos tēlotājmākslas žanros.
1961. gadā iznākušajā grāmatā „Latviešu padomju glezniecība” t.s. padomju mākslas metode definēta šādi: sociālistiskais reālisms prasa no mākslinieka patiesu, vēsturiski konkrētu dzīves atspoguļojumu tās revolucionārajā attīstībā, ir pagātnes reālistisko tradīciju turpinājums jaunā, novatoriskā pakāpē”. Izšķīrēja nozīme „bija arī Komunistiskās partijas CK lēmumiem ideoloģijas un mākslas jautājumos, kā arī partijas rūpēm par šo lēmumu satura īstenošanu mākslinieku jaunradē.”
Lai mākslas dzīves norises izprastu laikmeta kontekstā, izstāde papildināta ar tekstiem no tā laika avīžrakstiem, kuros skarti aktuāli ar šīm norisēm saistīti jautājumi un problēmas.
1954. gadā A. Dzenis un T. Pūrs laikrakstā „Komunists” raksta par izstādi Liepājas muzejā, to nesaudzīgi kritizējot: „Pati galvenā vaina – neprasme saskatīt šodienas svaigo, aktuālo tematiku. Izstāde pieblīvēta ar tā sauktajām „klusajām dabām”. No 60 darbiem turpat četrdesmit apjūsmo klusus, idilliskus dabas stūrīšus, vecas sagruvušas laivas piestātnēs, sakaltušas maizes gabalus, ābolus un krūzes… „Klusā daba” nedrīkst nomākt mūsu straujo, mutuļojošo, kalnupejošo dzīvi. Daudzi mākslinieki, kuru darbi reprezentēti šajā izstādē, strādā par pasniedzējiem Lietišķās mākslas vidusskolā, audzina jauno mākslinieku paaudzi. Jājautā, ko viņi var dot mūsu jaunatnei?”
E. Mažeiks, kura publikācijas vienmēr raksturo lietpratīga izpratne par mākslas procesiem, savā 1957. gada publikācijā raksta: „Pēdējos gados Liepājas mākslinieki savā jaunradē kļuvuši aktīvāki. Lielās Oktobra revolūcijas 39. gadadienai veltītā izstāde, ko Novadpētniecības muzejā apskatījuši jau pāri par 4000 cilvēku, ir plašāka par visām iepriekšējām.
Visvairāk darbu devuši gleznotāji – vairāk par pusi no 230 eksponātiem. Tematisko darbu izstādē maz, un tas arī ir saprotams. Šādiem darbiem vajag daudz laika, līdzekļu un arī piemērotas telpas.
Gleznotājs M. Zavickis labi gleznojis zvejas kuģa kapteiņa Granta portretu, tikai, šķiet, būtu labāk attēlot zvejnieku darba apstākļos.
Labas jūras ainavas gleznojis A. Baumanis. Tanīs izstudēts viļņu ritms un plūdums.
Savdabīgus glezniecības meklējumus izvērsis Grobiņā dzīvojošais mākslinieks R. Stārosts. Nav izstādīti mākslinieka darbi par MTS (mašīnu un traktoru stacijas) celtniecību, ko var tikai nožēlot.”
1958. gadā Liepājas mākslinieki saņem pirmo valsts pasūtījumu. Naudas izteiksmē tas ir 80000 rubļu. Rīgā notiekošajā skiču skatē pieņemti astoņu mākslinieku darbi.
Lielākā daļa no izstādē eksponētajām gleznām muzeja krājumā arī nonākušas 20. gadsimta 50. – 60. gados. Pirmo lielo – 1958. gada – Kultūras ministrijas iepirkumu pārstāv Kārļa Celmiņa, Roberta Stārosta un Valtera Uztiča gleznas. Regulāras valsts dotācijas mākslas darbu iepirkšanai tika saņemtas arī turpmāk. Līdztekus Valtera Uztiča gleznām, izstādē eksponētas arī iepirktās Teodora Uldriķa, Kārļa Lejnieka, Matīsa Zavicka gleznas.
Prasība pēc tematiskajiem darbiem par „mūsdienu cilvēkiem un jauncelsmi”, nereti radīja citu problēmu, par kuru 1968. gadā tika rakstīts: „Aizvadītajos gados radīti vairāki labi tematiskie darbi. Ne vienu vien mākslinieku aizrāva Liepājas varonīgās aizstāvēšanas tēma. Darbi tika radīti, izstādīti un … ar to arī viss beidzās. Tagad tie guļ kādā nomaļā stūrī mākslinieku darbnīcās. Diemžēl mākslinieki, veidodami tematiskos darbus, paši maz domā par to pielietojumu. Bieži vien lielie izmēri traucē tos izmantot dzīvokļos. Arī klubos un citās sabiedriskās telpās var izvietot tikai tur piemērotus darbus”.
Izstāde „Glezniecība. 20. gadsimta 50. – 60. gadi” apskatāma līdz 2. augustam.
