Dzemdības mājās, mājdzemdības jeb ārpusstacionāra dzemdības Latvijā ir atļautas un legālas. Kamēr citi melni joko, ka drīz vispār nebūs, kur dzemdēt, ja visas slimnīcas slēgs, strauji pieaug to sieviešu skaits, kuras izvēlas dzemdēt mājās un veiksmīgi to arī dara. Nīcas pagasta “Ezerlīči” ir 240 kilometrus no Rīgas, 3 kilometrus no Liepājas, un tās ir mājas, kurās 12. jūnijā piedzima Raitis.
“Dzemdību stāsti pa lielai daļai ir kā šausmu stāsti, baiss medicīnisks akts, kas laimīgi beidzās ar bērna piedzimšanu. Tad es trāpīju uz vienu atšķirīgu – par mājdzemdībām,” atceras Līga. Uzzinājusi par Lindas Rozenbahas grāmatu “Gaidības un radības ar prieku”, sameklējusi, izlasījusi, un – pēc mēneša “pieteicies” Raitis, ļoti gaidīts bērns.
Grūtniecības sākums bijis sarežģīts, Līgai pat pietrūcis dūšas kādam teikt, ka grib dzemdēt mājās. Uzzinājis par tādu vēlmi, ginekologs Armands Treimanis pabrīdinājis par visu, kas varētu notikt, bet vienojušies – galvenais līdz dzemdībām vispār ir jātiek. Palasījusi statistiskus pētījumus, ievākusi informāciju – iespēja sarežģījumiem esot līdzīga, dzemdējot slimnīcā vai mājās.
Latvijā palīdzību mājdzemdībās piedāvā tikai ģimenes veselības centrs “Stārķa ligzda” Rīgā. “Mēs to ciparu bijām noskaidrojuši – sešsimt latu. Taču tajā ietilpst ne tikai dzemdības, bet arī vizīte mājās pirms dzemdībām un bērna pirmajā nedēļā ik pēc dienas. Mūsu gadījumā aprūpe turpinājās vēl ilgi pēc tam – sazvanījāmies bieži un joprojām sazvanāmies,” stāsta Līga. Rēķinājuši, ka dekrēta un pabalstu nauda izdevumus sedz. Tad kādu brīdi uznākušas šaubas – kā būs ar darbu, valstī krīze, pabalstus atceļ. Līga vienubrīd domājusi, kā nu tagad viņa tērēs TĀDU naudu, tikai lai piedzemdētu. Oskars pārjautājis: “TIKAI lai piedzemdētu?”, un Līga sapratusi, ka tas ir svarīgākais notikums, nevis tikai dzemdības, par ko joprojām Oskaram saka paldies.
“Ja skatās nevis cenu, bet vērtību – to nevar atsvērt, tas nav naudā izrēķināms,” apliecina Oskars.
Papildus izdevumi bijuši, lai nokļūtu uz nodarbībām Rīgā – elpošanas vingrinājumi, meditācijas nodarbības, jauno vecāku skola. Sevišķi svarīgs bijis emocionālais kontakts ar vecmāti, kas pamazām veidojies nodarbību, sarunu laikā. Vecmātei mājdzemdībās ir lielāka atbildība, jābūt pārliecinātai, ka dzemdētājas rīcība ir prognozējama, situāciju iespējams pārvaldīt un uzmundrināt atbilstoši. Pieņemt dzemdības “Ezerlīčos” ieradās divas vecmātes – Dina Ceple no Rīgas un Aiva Zeidmane no Ventspils, kura vēl tikai gatavojas patstāvīgi pieņemt dzemdības mājās Kurzemes pusē. “Mūsu vecmātes ir zelts, viņas savā darbā ieliek visu sirdi,” kā vienā balsī teic Līga un Oskars.
Ūdeņi nogājuši ap pieciem rītā, ātrāk par ieplānoto dzemdību laiku. “Līga prasa dvieli, ūdeņi esot nogājuši, es pa miegam uzreiz nesapratu – kāds dvielis, kādi ūdeņi, man vēl darbā jābūt. Mums taču vēl divas nedēļas laika!” atceras Oskars. Sapratis, ka tiešām viss sākas, taču kādu pusstundu abi tā īsti negribējuši to atzīt. Tomēr tad zvanījuši vecmātei, un Oskars ķēries pie mājas sakopšanas. “Nekādas īpašās prasības dezinfekcijai nebija, vienkārši jābūt tīram, jābūt jumtam virs galvas, ūdenim un elektrībai,” skaidro Līga.
Dzemdības ilga deviņas stundas. Mājās bērnu apmeklēja pediatre no Ventspils, tika veiktas visas nepieciešamās analīzes.
“Negribu un nevaru visas tagad aģitēt par dzemdībām mājās – jādzemdē tur, kur jūtas drošāk. Ja slimnīcā – lai tā būtu. Jāuzticas savām sajūtām. Katram pašam jānonāk līdz tādam lēmumam, tie ir divi dažādi pasaules uzskati, kas atklājas arī dzemdībās,” uzsver Līga.
Slimnīcā sieviete ierodas un teic – lūdzu, dariet ar mani kaut ko. Jums ir zināšanas, aparatūra. Galvenie “darītāji” ir mediķi, kuri rīkojas saskaņā ar saviem uzskatiem, statistiku un pārliecību. Dzemdējot mājās, atbildību par sevi, savu ģimeni cilvēks no pirmā brīža uzņemas pats – pašam ir jāzina, jāgatavojas, lai dzemdības noritētu labi, vecmāte ir tikai profesionāls atbalsts. Svarīgi, ka tādu lēmumu atbalsta tuvinieki un ir klāt vecmāte, nevis sieviete cenšas organizēt to “pa kluso” – “nepaspēja” līdz slimnīcai…
“Dzemdībās esot viens panikas brīdis, kad paliekot ļoti grūti, griboties teikt – viss, eju mājās, dzemdējiet manā vietā. Es nezinu, man tāda brīža nebija, varbūt tāpēc, ka es jau biju mājās,” spriež Līga.
Mājdzemdību kustību Latvijā aizsāka sertificēta vecmāte Rudīte Brūvere 2004. gadā. 2006. gadā tika apstiprināti atbilstoši Ministru Kabineta noteikumi, kas izdoti saskaņā ar Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu, ko pieņēma pēc ilgām debatēm.
“Mājdzemdību skaits aug ģeometriskā progresijā – katru gadu dubultojas. Šogad Latvijā katru nedēļu trīs mazuļi dzimst mājās, tas jau ir pusprocents no visām dzemdībām,” teic ārste un vecmāte Dina Ceple, viena no “Stārķa ligzdas” dibinātājām. Lielākais ārpusstacionāra dzemdību skaits Rietumvalstīs esot Nīderlandē – ap 30 procentu no visām. D. Ceples pētījums par mājdzemdībām pieejams mājaslapā www.starkaligzda.lv. No 2004. līdz 2007. gadam ieskaitot mājās plānoti notikušas 157 dzemdības. Pērn – 118.
Šobrīd mājdzemdību palīdzību “Stārķa ligzdā” sniedz piecas vecmātes, vēl vairākas šobrīd izglītību papildina – D. Ceple lēš, ka pēc trim gadiem viņas būšot 12. Dzemdības mājās ir iespēja, kā valsts var ekonomēt līdzekļus uz veselu sieviešu aprūpi, kam nav nepieciešami dārgie slimnīcu resursi, bet sievietes var dzemdēt mājās, ierastā vidē. Dzemdības mājās pagaidām Latvijā ir jauna prakse, var veidoties dažādi sadarbības varianti. Tāpat kā samaksa par darbu reizēm esot graudā, cilvēks ar cilvēku taču var vienoties, teic D. Ceple.
Plašāk lasiet šodienas, 31. augusta, “Kursas Laikā”!
