Mājputnus ir ērti iegādāties izbraukuma tirdzniecībā, un lauku ļaudis to labprāt izmanto. Konkurence tirgotāju starpā liek meklēt vienam otra vājās vietas.
Sevi atpelna ar olām
Liepājas apkaimē ik pa laikam ierodas kravas mikrobusiņi ar mājputniem, kuru tirdzniecības vieta un laiks jau iepriekš izziņots laikrakstā. “Visnotaļ atbalstīts pasākums, īpaši pavasarī,” zina Cīravas pagasta lauku attīstības speciāliste Mairīte Alfuse.
Lauku ļaudīm tā esot labākā iespēja tikt pie putniem, jo vietējo inkubatoru tikpat kā neesot. “Ja nebūtu apmierināti, tad nepirktu,” par iedzīvotāju atsauksmēm saka M. Alfuse. Sūdzības par piedāvājuma kvalitāti viņa neesot dzirdējusi, tieši otrādi. Turklāt atšķirīga vecuma un šķirnes putnus varot iegādāties par dažādām cenām.
Putnus izbraukuma tirdzniecībā piedāvā vairāki saimnieki. Pagājušajā nedēļā Grobiņā ar saimniecības nosaukumu, adresi un tālruņa numuru rotātā mašīnā ieradās ZS “Mazputnēni” saimnieks Māris Krūmiņš. Pircēja Zanda Ančenko pastāstīja, ka no viņa vistas iegādājas otro reizi un tās vedīs uz vecāsmātes mājām laukos. Iepriekš nopirktās esot bijušas labas un ar izdētajām olām sevi ļoti ātri atpelnījušas. Šajā reizē viņa kopā ar vīru Jāni izvēlējās piecas gadu vecas vistas.
ZS “Mazputnēni”, kas uz Kurzemi brauc no Cēsīm, nupat izplatījusi aicinājumu pircējiem pirms putnu iegādes pieprasīt tirgotājiem uzrādīt reģistrācijas apliecību. “Bez oficiālas atļaujas neviens tik droši nebraukātu,” par to ir izbrīnīta M. Alfuse.
“Neesmu sludinājumu licis, lai pirktu tikai no manis,” saka M. Krūmiņš. Tas esot darīts konkurentu Beņķīšu rīcības dēļ, par kuru viņš esot uzzinājis no pircēju stāstītā.
Uzdodas par citu
Konkurenti, uzdodoties kā “Mazputnēnu” pārstāvji, cenšoties “iesmērēt” nīkulīgus putnus un graujot M. Krūmiņa saimniecības slavu. Taču pastāvīgie pircēji viņu pazīstot personīgi.
Par konkurentu izdarībām liecinot arī neapmierinātu pircēju sūdzības par pirkumu laikā un vietā, kad viņš nemaz nav braucis.
M. Krūmiņš pieļauj arī pretēju variantu – “Mazputnēnu” vārds tiek izmantots kā kvalitātes garants. Šādu rīcību viņš saprot: “Katrs grib pārdot.”
Pārtikas un veterinārajam dienestam regulāri ienākot sūdzības par M. Krūmiņa putnkopības saimniecību. “Pārbaudes nāk, bet nekad nezina, pie kā piesieties.” Taču tās prasot papildu laiku un cītīgu dokumentu aizpildīšanu. Saimnieks arī izgājis kursus un saņēmis sertifikātu dzīvnieku pārvadāšanai.
“Gadās jau arī pašam, ka kāds putns nav pats labākais,” atzīst M. Krūmiņš. “Taču cenšos, lai būtu labākie, citādi nebūtu jēgas popularizēt saimniecības nosaukumu.” Šim nolūkam izveidota arī interneta mājaslapa www.mazputneni.lv.
Maina divus pret vienu
M. Krūmiņš novērojis, ka šogad putnu audzēšanā daudz iesācēju. Līdz Jāņiem bijis ļoti liels pieprasījuma uzplūds, pēc tam norimis. Vislielākais pieprasījums bijis pēc “Mazputnēnos” perinātajiem cālīšiem. Olas saimnieki pērkot no lielfermām un liekot inkubatorā. No šīm olām izšķīlušies cāļi uzreiz esot atšķirami: baltie ir gailīši, brūnās – vistiņas. No lauku olām perētajiem tā neesot.
Pašlaik M. Krūmiņš tirgo gadu vecas vistas, kas sezonu jau dējušas un lielfermās tiekot uzskatītas par vecām. Fermās tās turot tikai vienu gadu, bet, nonākušas lauku mājā, tās dējot ilgāk. Viņš arī varot apmainīt, piemēram, divus gaiļus pret vienu vistu. Ar piedāvājuma dažādību tirgotāji varot vinnēt, jo katrs pircējs vēloties ko citu.
Nepārdotās vistas vakarā tiekot palaistas un nākamās dienas braucienam ķertas citas. Šogad pietikšot, ko tirgot, līdz oktobra beigām.
Taču M. Krūmiņš pauž bažas, vai nākampavasar, kad brauks ar cālēniem, nebūs izgājušas runas, ka no “Mazputnēniem” tos nevar ņemt.
Neredz jēgu mānīties
Vairis un Mārtiņš Beņķīši, kurus M. Krūmiņš vaino negodīgā konkurences cīņā, pie pircējiem ierodas ar baltu mikroautobusu bez īpašām pazīšanas zīmēm. Esam no Jelgavas, viņi atbild, pirms “Kursas Laiks” oficiāli stādās priekšā. Bariņu sešarpus un trīsarpus mēnešus vecu vistu no viņiem iegādājas kapsēdnieks Guntars. Viņš teic, ka nepievērš uzmanību, no kādas firmas tās pērk, un par krāpšanos neko nav dzirdējis.
“Mums nav nekādas vajadzības teikt, ka esam no “Mazputnēniem”. Mēs esam noskaņoti dzīvot mierā. Mēs nesaprotam, kāpēc viņš mums taisa tādus uzbrukumus,” saka M. Beņķītis.
Viņš pieļauj, ka cilvēkiem, pastāvīgi lasot “Mazputnēnu” nosaukumu, šis vārds ieiet apziņā, un viņi par tās pārstāvjiem uzskata visus piegādātājus. “Viņš ceļ apvainojumus, ka mūsu vistas nobeidzas. Mēs vienmēr esam teikuši, ka tādā gadījumā var zvanīt uz mūsu tālruni, mēs nomainīsim. Priekš kam braukāt ar brāķi, jo tad nākamajā reizē no mums nepirks. Nav tiesa, ka mēs mainām telefonus, trīs gadus to neesam darījuši.”
“Ja viņiem ir vārds, tas nenozīmē, ka viņu prece ir labāka,” uzskata M. Beņķītis. “Viņi ir pārāki par mums vienīgi ar to, ka inkubatorā paši perina mazos cālīšus. Jaunputnus viņi uzpērk tāpat kā mēs.” Beņķīši putnus iepērkot arī Lietuvā.
Brauks uz kafiju
Saimniecības reģistrācijas apliecības Beņķīšiem tiešām nav. M. Beņķītis stāsta, ka saimniecība ir laukos, bet nevarot to piereģistrēt, jo paši dzīvo Jelgavas pilsētā. V. Beņķītis neslēpj citu iemeslu: “Līdzko esi piereģistrējies, tā tevi pārbauda visādi dienesti.” Par šo lietu viņi tomēr domāšot.
“No tālienes braucot, mašīnai vajadzētu būt ar kondicionieri aprīkotai,” uz konkurenta trūkumiem norāda V. Beņķītis, taču atzīst: “Mums arī nav.”
Līdz šim dialogs abu starpā nav izdevies. M. Krūmiņš teic, ka sarunās pa tālruni V. Beņķītis izliekas neko nezinām. Savukārt V. Beņķītis stāsta, ka ar M. Krūmiņu ir grūti diskutēt, viņš runājot agresīvi. “Būs jābrauc pie viņa uz kafiju,” spriež V. Beņķītis.
