Bērns raud līdz pusnaktij un negrib vairs iet uz bērnudārzu. Emocionāls zvans uz redakciju. Emocionāla saruna mammai ar bērnudārza darbiniekiem. Daudz nelaimīgu apstākļu sakritību un divi secinājumi, kas sarunas laikā neglābjami atkārtojas vēl un vēl – tā sanāca, tādi laiki.
Vadās pēc pieredzes
No rīta medmāsa atklāja, ka Ancei (vārds mainīts) galvā ir utis. Mēģināja sazvanīt mammu – neizdevās. Aprunājušās ar vadītāju, nolēma izmazgāt bērnam galvu ar speciālo šampūnu – bērnudārzā tāds ir uz vietas. Kad iepriekš bērnam bijušas līdzīgas problēmas, arī tad mamma ne vienmēr uzreiz varējusi atnākt pakaļ. Vakarā mamma būs, tad arī pateiks. Turklāt mammai jāparaksta lapiņa, kur informēts – jūsu bērnam ir utis. Apmeklēt bērnudārzu varēs tikai tad, kad to ļaus ģimenes ārsts.
Pēc matu mazgāšanas meitene atgriezās grupiņā mitriem matiem, esot pat nopriecājusies – mājās nebūs jāmazgā. Neviens vairs nevar pateikt, kurš kuram pateica, ka Ancei bija utis.
Vakarā pēc bērna mammas vietā atnāca kaimiņiene. Viņai arī iedota lapiņa, ka bērnam ir utis. Atstāstot notikušo, emocijas pamazām uzkarst. Ir pārmetumi, ka audzinātāja to teikusi skaļi, visiem dzirdot. Pretī izskan aizrādījumi, ka pēc bērna atnākusi sieviete, kura pati nespēj turēt mēli aiz zobiem.
Apstākļu sakritība
Medmāsa nezināja, ka mammai ir mainīts tālruņa numurs un neiedomājās pārjautāt iestādes vadītājai – septembrī aizpildītā anketā jaunais ir ierakstīts. Neviens nezināja, ka vakarā pēc bērna nenāks mamma. “Pēc kara jau visi gudri. Tagad man liekas – nu varējām taču to lapiņu ielikt aploksnē,” saka vadītāja. Samazināts finansējums palielina darba apjomu – vakarā paliek viena audzinātāja ar divām grupiņām. Pat ja audzinātāja, redzot, ka nav atnākusi mamma, gribētu nodrošināt ziņas konfidencialitāti, iet pēc aploksnes nebūtu iespējams – bērnus nevar atstāt vienus. Turklāt vecāki ne vienmēr ierodas pa vienam, jāizseko, kurš pēc kura nāk, ko savāc, aizbildinās vadītāja.
“Pērn paņēmām atpakaļ aiz līdzjūtības ar visām gnīdām cerībā, ka tās ir tikai tukšās. Bērns raud, ka grib nākt uz bērnudārzu,” atceras vadītāja. Šogad septembrī bērnam matos atkal konstatētas tukšas gnīdas. Varbūt kāds kukainis tomēr izdzīvojis? Mamma stāsta, ka sekojusi citas mammas padomam – saimniecības veikalā nopirkusi kukaiņu indi, “Melno kobru”, un sapūtusi meitai matos. Kad viņa teikusi, ka vairs nevar izciest, skalojusi ārā. Izskatījies, ka visi kukaiņi pagalam. Dikti daudz to “Kobru” neesot pūtusi, jo brīdināta – varot apdedzināt ādu.
Iestādes vadītāja savulaik saviem bērniem trīs dienas ķemmējusi un lasījusi utis un gnīdas ārā. Rītā un vakarā pa stundai. Tas ir apnicīgs darbs, kas prasa pacietību, taču to izdarīt var. Ja cilvēks ir karstasinīgs, prasās radikālas metodes. Vēl viena apsēstība esot blusas – laiku pa laikam tās uzrodas, visvairāk cieš alerģiskie bērni.
Nav, kur likt
Uz bērnudārzu joprojām dodas Ances mazais brālis. Viņa paliek mājās, netiek arī uz nodarbībām mūzikas skolā. Asaras ir pāri, un mammai prasot, kad varēs iet atrādīt, kurus burtus jau iemācījusies rakstīt. “Saku, ka vispirms ir jādabū tīra galva. Brīžiem apnīk un liekas – rudenī utis atkal ir klāt, tāpat kā tās mazās mušiņas augļos,” mamma nopūšas. No kurienes kukaiņi uzrodas, neesot ne jausmas.
Kā rīkoties jutīgās situācijās, ir atkarīgs no katra paša pieredzes, atzīst bērnudārza vadītāja. Semināri, pieredzes apmaiņas kopš maija vairs nenotiekot. Tik vien, cik paši sazvanās. Bērnudārzi novados nu ir katrs par sevi. Pašvaldības tāpat – ne visās ir iespējas kaut kur uz laiku ievietot bērnu. Izlīdz sociālie darbinieki, pašvaldības policisti, lai bērnu aizvestu mājās. “Bērns tad zaudē ēdienreizes, bet vecākiem par to ir jāmaksā tik un tā. Labi, ka sadarbībā ar sociālo dienestu mums ir tie speciālie līdzekļi – varam matus izmazgāt. Ja to nebūtu un vecāki nevar tikt pakaļ – ko darīt? Likt sēdēt ar cepuri visu dienu? Tāpat ir gadījies, ka bērnu aizsūta mājās, bet pēc pāris dienām viņš tāds pats ir atpakaļ. Esam arī pašas utis bērniem lasījušas ārā,” teic vadītāja.
