Izstādei, kura no 5. februāra atvērta muzejā, tās autore Dace Nasteviča devusi īsu skaidrojumu: pērļu, rakstu un ziedu pasaule.
Viņa pati stāsta: “Vienmēr esmu gribējusi rakstam ne tikai pieskarties, bet to izjust pilnībā, atvērt, ļaut, lai plūst. Tam nederēja ne cimdi, ne zeķes, ne cepures, ne šalles, ne džemperi. Vairs ne. Tajos raksts kā pusplaucis satinas aplī un spēj dzīvot tikai šajā ierobežotajā pasaulē. JOSTA manai vēlmei bija visērtākā forma. Raksts tajā varēja sevi izkliegt visā sava ritma un krāsu krāšņumā. Un nebeigties, līdz pats atlaižas un norimst. Jostas, kuras nav sienamas mezglā, nav domātas cilvēka ķermeņa izdaiļošanai. Tās ir kā grāmatas – cita vēsta par dziļiem noslēpumiem, citās – augstas atklāsmes, dažas – kā himna skaistumam, ko vienkārši nevarēju neradīt. ZIEDI pie manis atnāca caur sapni. Pirmie simti jau atraduši savu mājvietu citur. Šī jau otrā elpa, kolekcija, kura tapusi tieši jums, liepājnieki. Ne visām atradīsit līdzinieces savā puķu dobē. Varbūt tie nākuši no kādas citas, daudz tālākas pasaules, kurā nonākam, kad ļaujamies sapņiem. Skatieties, lasiet, izjūtiet, baudiet!”
D. Nasteviča ir etnomuzikoloģe un ērģelniece. Dzimusi Liepājā mūziķu ģimenē, 1976. gadā beigusi E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolu, 1984. gadā – Latvijas Valsts konservatoriju, izstrādājot diplomdarbu “Alsungas novada tautas mūzika”. No 1984. – 1990. gadam D. Nasteviča vadīja folkloras ansambli “Alsungas sievas”, bija arī ansambļa “Mazie suitiņi” vadītāja.
Viņa vākusi suitu mūzikas materiālus, sarakstījusi grāmatas “Dziesminiece Veronika Porziņģe”, kas iznāca 1999. gadā, un “Suitu novada danči” (rokrakstā).
Savu aizraušanos tekstilmākslas jomā, darinot ziedus, D. Nasteviča nodēvējusi par tekstilfloristiku.
