Dace Doroškeviča tā uzreiz nemaz nevar precīzi pateikt, cik ilgi jau strādā Liepājas leļļu teātrī. “Laikam kādu sesto vai septīto gadu,” viņa rēķina. Taču apliecina, ka jūtas esam īstajā laikā un īstajā vietā. Nedēļas nogalē pēc izrādes “Nezinitis Iko” kolēģi Daci sumināja 40 gadu jubilejā.
“Ikdiena un teātris ir svārsta amplitūdas divi galējie punkti. Skatuve man ir tāds pats adrenalīna avots kā citiem lēkšana ar gumiju. Liekas, esmu atradusi tādu kā balansa punktu savai dzīvei,” atzīstas Dace.
“Kad izdodas kaut ko labi nospēlēt, tad ir tāds kaifs! Un nemaz nevar pateikt, kas tai brīdī ir galvenais – tas, ko tu esi izdarījis, vai tā fantastiskā saspēle ar skatītājiem,” viņa prāto. Viena no mīļākajām lomām aktrisei esot draiskulīgais un dzīvespriecīgais Ansītis izrādē “Ansītis un Grietiņa”. Bet tikpat tuvs esot arī Nezinītis Iko.
Darbu leļļu teātrī Dace augstu vērtē tāpēc, ka bērni visam redzētajam dzīvo līdzi ļoti patiesi, neļaujot aktierim strādāt pavirši. “Tu neesi viņiem ne priekšnieks, ne padomdevējs, vienkārši tu pasniedz viņiem dāvanu, un viņi to pieņem.”
Strādājot teātrī, kur izrādes gatavo pašiem mazākajiem, aktieris no skatītājiem saņemot tik daudz pozitīvas enerģijas, ka neesot iespējams novecot.
Dace joprojām izskatās gana ekstravaganti, taču atzīstas: “Jaunības dullums ir no galvas laukā, un pamazām radusies sapratne par to, kā šī pasaule ir veidota.” Viņas dzīvesveids šķiet tāds netverams, un to viņa daļēji arī apliecina, sakot: “Fotogrāfijas un rakstus par sevi nekrāju. Tam visam ir mirkļa vērtība. Lai gan dzīve sastāv no mirkļiem, tev piederēs tikai tas, ko esi patiesi izbaudījis. Taču pagātnē un atmiņās dzīvot nedrīkst. Ir jādzīvo – tā mazliet uz priekšu!”
Plašu sarunu ar D. Doroškeviču lasiet rītdienas, 10. marta, “Kursas Laikā”!
