Latvijā patlaban ir zudusi šaubu un kritiskās attieksmes žurnālistika, un, lai gan tā joprojām kaut kādas funkcijas pilda, kvalitatīvi jaunā līmenī tā neiziet.
Šādu pārliecību intervijā aģentūrai BNS pauda Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Sergejs Kruks, kurš doktora grādu ieguvis Sorbonā (Francijā) ar disertāciju par Latvijas politisko kultūru un komunikāciju un turpina savus pētījumus komunikācijas un mediju kultūrā.
Viņaprāt, kvalitatīvas žurnālistikas attīstībai Latvijā traucē nevis tirgus apmērs, bet gan pieprasījums, proti, tirgus ir nevis par mazu, bet tam “nevajag atklātu lēmumu pieņemšanas procedūru. Tirgum vajag, lai SIA “X” īpašnieks var aiziet pie pilsētas mēra un visu sarunāt”. Turklāt žurnālisti nevar šo modeli nepieņemt, jo citāds viņu darbs gluži vienkārši netiek pieprasīts.
Pētnieks atgādināja, ka publiskā sfēra un līdz ar to arī žurnālistika radās tajā brīdī, kad uzņēmēji saprata, ka jātiek prom no slepenās “karaļa galma” politikas. “Viņi vēlējās, lai visas kārtis ir uz galda un visi var redzēt, ka, piemēram, mans bērnu slimnīcas rekonstrukcijas piedāvājums ir daudz efektīvāks par citu. Es uzskatu, ka patlaban bumba ir uzņēmēju pusē – ja viņi joprojām uzskatīs, ka slepena lēmumu pieņemšana viņiem ir izdevīgāka nekā atklāta visu par un pret izsvēršana, arī šeit nebūs vajadzīga nekāda analītiskā žurnālistika,” atzina Kruks, tomēr piekrītot novērojumam, ka uzņēmēji ļoti ātri izbēguši no līdzatbildības pašreizējā krīzē, vainu par korporatīvo saišu veidošanos noveļot uz politiķiem, kaut bez viņu līdzdalības tās izveidoties nevarēja.
Šajā situācijā, viņaprāt, nekas nemainīsies tik ilgi, kamēr uzņēmēji nesapratīs, ka visu dara sev, tostarp veidojot arī valsts ikdienas dzīvi. “Ja viņi nesapratīs, ka šeit ir vieta, kur viņi dzīvo, kur ir uzbūvētas viņu vasarnīcas, un viņi nevēlas, lai bezpajumtnieki izdauza logus, nekas nemainīsies. Darba ņēmējs jau vienmēr var aizbraukt prom. Taču es nedomāju, ka tas uzņēmums, kurš šeit strādā, varēs atrast savu vietu, piemēram, Lielbritānijā,” norādīja Kruks.
Savukārt, raksturojot pašreizējo mediju tirgu, pētnieks pastāstīja, ka “te veidojas apburtais loks”. “Žurnālistam ir svarīgi, lai būtu šī darba vieta, lai būtu kontrolējama konkurence, tātad, mēs, žurnālisti, gribam paturēt malā tos, kas nav beiguši augstskolas vai speciālas žurnālistu skolas, kas nav Žurnālistu savienības biedri, jo mēs tā varam pateikt, ka esam labākie, ka zinām, kā labi rakstīt, ka ievērojam ētikas kodeksu.. No otras puses, ir uzņēmēji, kuriem ir vajadzīga informācija, lai viņi zinātu, piemēram, kur notiek iepirkumi, lai varētu pieskatīt citus konkurentus. Te gan jāpiebilst – vai šāda informācija ir nepieciešama Latvijas uzņēmējiem? Manuprāt, viņi joprojām turas pie slepenās politikas,” vērojumos dalījās Kruks. Līdz ar to žurnālistu vājums patlaban ir tieši tajā, ka viņiem nav savstarpēji ciešu saišu, žurnālista profesijā darbojas cilvēki, kas nākuši no dažādām vidēm un viens otru neaizstāv.
Turklāt žurnālisti līdz šim vairāk strādājuši uz vienu spēku – vai nu idejisku, piemēram, iestājoties par Eiropas Savienību vai latvisku Latviju, “vai arī ļoti ciniski izvēlējās pozīciju – īpašnieks maksā, un es rakstu viņam”. Līdz ar to “mēs tagad esam nonākuši pie situācijas, ka šādi mediji vairs nav vajadzīgi. Mēs spējam tos ignorēt, jo “zinām, kā ir patiesībā, arī bez avīzēm”. Mēs, žurnālisti, ar savu cinisko rīcību – ko priekšnieks pasūta, par to mēs rakstām – esam izveidojuši situāciju, ka vairs neesam vajadzīgi”.
Savukārt uz jautājumu, kā viņš izprot žurnālista darbu – kā misiju pavēstīt visiem taisnību un glābt pasauli vai biznesu, Kruks atgādināja par žurnālistikas izcelšanos, kas noticis, attīstoties ekonomikai un līdz ar to arī uzņēmēju interesei, lai ar viņiem rēķinātos. “Uzņēmēji ir ieinteresēti, lai parlaments vai karalis pieņem lēmumus, rēķinoties ar viņiem, un, lai dara to atklātā procedūrā. Tad arī aktuāla paliek žurnālistika. Tāpēc jau arī ir nosaukums – medijs – vidutājs. Tāpēc jau arī žurnālists nav tas, kurš kā mesija izdomā, ko vajag, piemēram, es, žurnālists, saku, ka vajag latviešu kultūru saglabāt. Žurnālists ir medijs starp dažādām biznesa grupām, starp biznesu un valsti, starp atsevišķiem pilsoņiem un uzņēmējiem,” paskaidroja Kruks.
Kruks arī norādīja – izpatikt medija īpašniekam ir stratēģiski nepareiza rīcība, jo tādējādi “ātri vien nepieciešamais materiāls tiek atstrādāts, žurnālists ir sašmucējies, un īpašniekam arī viņš vairs nav vajadzīgs un tad tiek izmests”.
“Žurnālistiem neatkarīgi no tā saucamajiem “sorosiešu” vai “neatkarīgās” grupējumiem ir jāsaprot, ka primārais ir darba vietas, algas, un tāpēc kopā ir jācīnās par koplīgumu Žurnālistu savienības aizsegā. Ja paši nesapratīs un nenonāks līdz tam, nekas nemainīsies,” uzsvēra Kruks. “Žurnālistam ir jāapzinās savas intereses. Viņiem jāsaprot, ka varēs saglabāt savu darba vietu un lielu algu, ja būs atklāts līgums ar redakciju. Tiklīdz darba attiecības nav atklātas, tā nekas nemainās.”
Savukārt stila ziņā patlaban ir zudusi šaubu un kritiskā attieksme žurnālistikā. “Un tas bija patiešām, pateicoties “Dienai”. Palasot 1991., 1992.gada [tā laika “Dienas” redaktora Viktora] Daugmaļa “Dienu”, tur varēja atrast pārdomas, materiālus, kur netiek “viss salikts pa plauktiņiem”. Es uzskatu, ka tobrīd tas bija daudz labāk, ka netiek noteikta diagnoze, bet savā ziņā taustās, liek domāt arī mums, lasītājiem, un meklēt pašiem patiesību. “Dienas” nelaime ir tā, ka vēlāk tika uzspiesta “visu zinošā” žurnālistika,” klāstīja pētnieks.
Viņaprāt, pašreizējā žurnālistika “kaut kādas funkcijas pilda”, tomēr “kvalitatīvi jaunā līmenī tā neiziet”. “Ja jau arī jaunajā žurnālā “Ir” tagad tiek atkārtotas visu iepriekš izdoto nedēļu žurnālu kļūdas, jāsecina, ka ar jauna līmeņa zināšanu apgūšanu ir problēmas,” vēl piebilda pētnieks.
