“Tas ir darba variants, tik neoficiāls dokuments, ka nav ko tracināt cilvēkus,” ar 22. aprīli datēto dokumentu “Informatīvais ziņojums “Par situāciju veselības nozarē”” komentē Veselības ministrijas Preses centra vadītājs Oskars Šneiders.
Ir slēgtas slimnīcas, paaugstināti pacientu līdzmaksājumi, bet, vienalga, pacientu ir pārāk daudz. Turpmāk visus tuberkulozes slimniekus varētu ārstēt tikai Rīgā, neatliekamo diennakts palīdzību no 1. jūlija Latvijā atstāt tikai 10 slimnīcās, pārējās veidojot par aprūpes slimnīcām ar dienas stacionāriem. Un traumpunkti varētu strādāt tikai darbdienās pēc pulksten pieciem vakarā līdz deviņiem rītā un brīvdienās.
Informatīvais ziņojums izsūtīts Slimnīcu biedrībai, tās biedriem u.c. speciālistiem. Ar Slimnīcu biedrības vadītāju Jevgēņiju Kalēju portālam neizdevās sazināties. Dokuments esot tapis tikai skatīšanai koalīcijas padomē, lai analizētu esošo situāciju un izvērtētu veselības aprūpes sistēmas resursus, skaidro ministrijas pārstāvis O. Šneiders. Tomēr koalīcijas padomē dokuments nav skatīts, tāpēc arī nav zināms, vai un kad sekos kādi lēmumi.
Pērn jūnija sākumā laikraksta “Kursas Laika” rīcībā nonāca līdzīgs melnraksts, kas paredzēja ar 1. septembri Priekulē pārtraukt valsts apmaksātus stacionāra pakalpojumus, to skaitā dzemdības. Ministrija toreiz komentēja līdzīgi – tas ir darba variants, oficiāli vēl nav publicēts. Tas piepildījās – viens pret vienu.
“Es jau ļoti daudz tādus dokumentus esmu redzējusi – vienmēr teic, ka tas jau vēl nav nolemts, līdz vienā brīdī griež. Un bez anestēzijas,” atzīst Priekules slimnīcas galvenā ārste Tatjana Ešenvalde.
Par desmit slimnīcu modeli “3+7” runājot jau sen, kur trīs ir klīniskās universitātes slimnīcas (Austrumu, P. Stradiņa un Bērnu) un septiņas reģionālās: Liepāja, Daugavpils, Jelgava, Rēzekne, Jēkabpils, Ventspils un Vidzemes slimnīca Valmierā.
“Žurnālisti varētu beidzot uzrakstīt kaut ko pozitīvu,” teic Liepājas reģionālās slimnīcas (LRS) valdes priekšsēdētājs Juris Bārzdiņš, kurš uzskata, ka lietas sakārtojas. LRS ir viena no tām 10 slimnīcām, kas “melnrakstā” paredzēta kā viena no divām neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) sniedzējām Kurzemē arī pēc 1. jūlija – kopā ar Ventspili.
J. Bārzdiņš to vērtē kā optimālu risinājumu – viena slimnīca uz 200 tūkstošiem iedzīvotāju. Ja uz Liepāju kādu smagāku pacientu vestu no tālienes, specializētā reanimācijas brigāde varētu izbraukt tam pretī un pārņemt pa ceļam – ārsts reanimatologs sniegtu palīdzību vēl pirms nokļūšanas slimnīcā.
Tāpat arī neesot pamata satraukumam, ja pārtrauktu stacionāro pakalpojumu programmu “Tuberkulozes izplatības ierobežošana”. Ir variants ārstēt tuberkulozi stacionārā tikai Infektoloģijas centrā, ne vairs Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē vai Jēkabpilī.
“Tuberkuloze ir tāda pati infekcijas slimība kā visas citas. Jau mierināju nodaļas vadītāju Mārci Kristonu, ka nekas nemainīsies. Ir tādi, kas ārstējas tikai ar aizdomām par tuberkulozi. Ne visi aizbrauks uz Rīgu – ir loģiski ārstēt viņus tepat. Te ir pacienti no visas Kurzemes. Mani satrauktu, ja, programmu slēdzot, slimnīca nevarētu saņemt specializētās zāles,” spriež J. Bārzdiņš un norāda – ambulatoro daļu jau neviens neplāno ierobežot. Pamatojums – ietaupītie līdzekļi, 508 tūkstoši latu pusgadā pa visu Latviju, tikšot novirzīti NMP sniegšanai – neesot būtisks. “Cik garš, tik plats. Mums no tā ne silts, ne auksts,” viņš komentē. Valsts, vienalga, paliek parādā.
J. Bārzdiņš vērtē, ka ģimenes ārsti jau tagad strādā vairāk un labāk, valsts algo otru māsu. “Ja kādu latu var ietaupīt, tas ir labi, turklāt tas nav obligāti jāliek slimnīcā – ir mājas aprūpe, primārā aprūpe, profilakse, kur arī nepieciešami līdzekļi.”
“No Rīgas jau viss izskatās citādi. Tos priekšlikumus pārskatot, liekas – ja kaut kas tāds tiks īstenots, ārpus Rīgas jau paliek bīstami dzīvot,” spriež T. Ešenvalde. Viņa salīdzina – tad jau drīz nav tālu brīdis, kad pateiks, ka divas “ātro” brigādes Priekulē nevajag, jo ir dienas, kad izsaukumā nedodas neviena no tām. Tāpat kā ugunsdzēsējiem – katru dienu izsaukumu nav.
Pārtraukt traumpunkta diennakts darbu būtu iespējams tur, kur ķirurgs ir pieejams ambulatori astoņas stundas katru darbdienu. Laukos tā noteikti nav. Turklāt ir grūti iztēloties, kā ģimenes ārsts, pametot visu rindu ar savlaikus pierakstītajiem pacientiem, steidz ģipsēt lūzumu vai šūt cirstu brūci.
Ministrijas plānos ir piešķirt vairāk līdzekļu mājas aprūpei, dienas stacionāriem. “Tie cipari visas valsts mērogā ir smieklīgi mazi – pret tām likvidētajām slimnīcām. Kvota tik un tā ir hroniski nepietiekama. Tās nav, pacientu nav. Pacientu nav, arī mediķi nav nepieciešami,” skumji nosaka T. Ešenvalde.
“Tas ir ārkārtīgi nopietns drauds iedzīvotāju veselībai. Tik nopietnas, konceptuālas kļūdas var rasties tikai no nekompetences vai personiska naida pret Latvijas sabiedrību. Tas ir Molotova-Rībentropa pakts,” ziņojumu vērtē bijušais veselības ministrs, Kuldīgas slimnīcas vadītājs Ivars Eglītis. Īstenojot ziņojumā minētos priekšlikumus, arī Kuldīgas slimnīca pārtop par aprūpes slimnīcu ar dienas stacionāru un traumpunktu, taču saglabājot dzemdību palīdzību, ja dzemdību skaits gadā pārsniedz 400. Pērn Kuldīgas slimnīcā notiks 660 dzemdības.
“Lai nodrošinātu dzemdību palīdzību, ir jābūt arī citiem dienestiem, tas nav atraujams! Tā var funkcionēt, ja ir operbloks, ķirurģija, reanimācija. Iepriekšējie griezieni bija loģiski. Saldus, Talsi, Bauska, Limbaži – ak, Dievs, cik daudz ir aiztaisīts ciet! Vairāk jau slēgt nav iespējams, tad paliek milzīgi caurumi,” spriež I. Eglītis. Turklāt ar slimnīcu slēgšanu valsts līdzekļu taupīšana nesanākot – valsts par to pašu pakalpojumu reģionālajai slimnīcai maksājot vairāk nekā lokālajai, tātad faktiski tērēs vairāk, jo pacientu skaits nemazināsies.
