Jaunākajos Māra Lindes darbos daudzu vēsturisku pagriezienu punkti tiek vērtēti citādi, nekā līdz šim esam pieraduši. Sērijas “Citādā vēsture” ceturtās grāmatas atvēršana notiek piektdien Durbes kaujas 750. gadskārtas atcerei veltītajā zinātniskajā konferencē.
Šis “Citādās vēstures” sējums saucas “Lietuva” un turpina analizēt un skaidrot dokumentālās un arheoloģijas liecības, kā to autors jau darījis pirmajā daļā “Balti”, otrajā – “Rusa” un trešajā – “Maskavija”. Vēl priekšā darbs pie nākamajām trim daļām – “Prūsija”, “Normaņi” un “Dižā stepe”. Pirmā no tām jau nodota rediģēšanai, bet pēdējā vēl tiek rakstīta, un tās nosaukums vēl varot mainīties.
“Iemesls tam vienkāršs – latviešu valodā nav aptverošu publikāciju par brāļu tautu vēsturi. “Brāļu” minu nevis ar ironiju, bet tāpēc, ka šajā dzīves telpā patiešām esam palikušas vairs tikai divas zināmas baltu tautas, latvieši un lietuvieši,” teic M. Linde. “Cenšos to cilvēku dēļ, kuriem vēsture interesē un kuri vēlas izprast, kā mainījusies mūsu dzīves telpa un veidojusies tā kultūra, ar ko šodien lepojamies. Bieži saka: tagad internetā var visu atrast. Bet tur ir arī milzum daudz pretrunu un aplamību. Tieši tāpēc jāraksta grāmatas, lai mudinātu cilvēkus domāt un vērtēt.”
M. Lindes tēvs Marģers Linde mācījis vēsturi vairākām aizputnieku paaudzēm. Tāpēc dažādi materiāli ģimenē krāti ilgus gadus. Daudz laika pavadīts Nacionālajā bibliotēkā. “Rakstu pēc tiem avotiem, kas pieejami šodien,” norāda “Citādās vēstures” pētnieks. Aizvien vairāk materiālu, kas kļuvuši plaši pieejami pēc PSRS sabrukšanas, liecinot par Austrumeiropas tautu kopīgiem senčiem.
Par pētījumu avotiem izmantotās kristīgo autoru hronikas gan min daudzus un dažādus tautu nosaukumus, bet arheoloģiskie izrakumi sniedzot pierādījumus, ka vēl pirms pāris tūkstošiem gadu ceļotājs no Vislas upes līdz pat Maskavai varējis ar šīs telpas iedzīvotājiem sazināties vienā valodā.
M. Linde uzsver Mindauga lomu Lietuvas valsts apvienošanā, bet norāda, ka centralizēta valsts vara nevar rasties “tukšā vietā”. Par to, ka tagadējās Kurzemes dienviddaļā un Lietuvas ziemeļrietumu daļā jau bijuši spēcīgi valstiski formējumi pēc seno indoeiropiešu parauga, liecinot tās pašas kristīgo autoru hronikas, kas rāda, ar kādām grūtībām Teitoņu bruņinieku ordenis un Zobenbrāļu ordenis centās šeit iespiesties un apvienot savus spēkus. Vācu vēsturnieku minētā “neizbūvētā” zeme norāda nevis uz to, ka tur nekā nebija, bet gan uz telpu, kas nebija iekārtota pēc tā laika kristīgo valstu parauga, min pētnieks. Viņa galvenais princips esot par līdzīgām lietām spriest līdzīgi un izdarīt līdzīgus secinājumus.
