“Vienīgais, kā man ir žēl — tā nospēlēt vairs nevaru,” nosaka Raimonds Pauls, stāstīdams par savu jauno disku Pianista biogrāfija. Tas it kā vainago viņa 75 gadu jubilejas svinības, kuras ar koncertiem turpinās turpat četrus mēnešus. Kad Pauls stāsta, kā meklējis un kārtojis savus vecos ierakstus, var skaidri just, ka tie viņam ir vismīļākie.
Un katrā ziņā daudz mīļāki nekā politika, kurā Maestro uzkavējās ilgāk, nekā bija gribējis, ja var ticēt viņa publiskajiem izteikumiem. Atgriezies savā īstajā dzīvē, mūzikā, Pauls nav zaudējis ne kripatas no pauliskā humora un pašironijas, tikai par politiku un politiķiem nez kāpēc izsakās piesardzīgāk nekā tad, kad pats bija viens no viņiem. Tiesa, ne par visiem.
Kāpēc slavenības iet Saeimā?
Nezinu. Izņemot zaimus, es neko citu tur neesmu saņēmis. Nevarēju pa ielu iet. Tagad man liek mieru vai nāk klāt un saka: Paldies Dievam, jūs tur vairs neesat. Bet tad mani gānīja pēdējiem vārdiem, jo es biju tāds pats «zaglis un bandīts» kā visi pārējie. Mēs ar Imantu dabūjām arī ar lietussargiem.
Varbūt mums vajadzēja visas tautas vēlētu prezidentu?
Esmu par. Svarīgi ir, kā tas cilvēks nokļūst līdz kandidēšanai.
Ja tā būtu bijis, jūs droši vien būtu ievēlēts.
Nē, esmu pārāk paškritisks. Ne man ir juridiskā izglītība, ne ekonomista.
Reigans bija aktieris.
Nu, ir izņēmumi arī. Bet tomēr… Šoreiz atkal ir savākusies, lai viņi man piedod, bet ļoti pelēcīga komanda. Zināt, kurš ir viens no maniem mīļākajiem politiķiem? Berluskoni. To vīrieti cienu ar visām viņa izdarībām. Nezinu, ko viņš ir darījis, man katru dienu stāsta par visādām viņa ziepēm, par meitenēm… Normāls vecis. Kādas replikas viņš atļaujas! Jā, viņu visu laiku grib tiesāt.
Ja jūs būtu ievēlēts par prezidentu, ko jūs darītu citādi?
Pakārtos.
