Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) otrdien nolēma, ka Latvijai jāmaksā 9000 eiro liela kompensācija sievietei saistībā ar viņas ievietošanu Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā 1999.gadā.
Triju mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas abām pusēm gan ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai ECT Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā, aģentūru BNS informēja Ārlietu ministrijas Preses centrs.
Tiesa noraidīja sievietes lūgumu par materiālo zaudējumu atlīdzību kā nepamatotu un daļēji apmierināja iesniedzējas prasību par morālā kaitējuma atlīdzību, piešķirot viņai 9000 eiro, kā arī piešķīra atlīdzību 200 eiro apmērā attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem.
1999.gada 7.martā sievietes kaimiņiene ziņoja Liepājas pilsētas pašvaldības policijai par viņas skaļo un histērisko uzvedību un to, ka viņa draudot izlēkt laukā pa logu no piektā stāva.
Notikuma vietā pašvaldības policija izsauca mediķus un ugunsdzēsējus, kuri pa logu iekļuva dzīvoklī. Pēc sievietes apskates ātrās medicīniskās palīdzības brigādes galvenais ārsts, neskatoties uz iesniedzējas iebildumiem, nogādāja viņu Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Tajā pašā dienā Liepājas psihoneiroloģiskās slimnīcas dežūrārsts izmeklēja sievieti un, nozīmējot medikamentozo ārstēšanu, nolēma ievietot iesniedzēju stacionārā ārstēšanā šajā psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
9.martā ārstu konsīlijs noteica galīgo diagnozi – paranoidālā šizofrēnija, kā arī nolēma, ka sievietei ir obligāti nepieciešama ilglaicīga medicīniskā aprūpe, līdz ar to viņai ir jāpaliek stacionārā uz nenoteiktu laiku.
Iesniedzēja no stacionāra tika izrakstīta 1999.gada aprīlī.
2000.gada martā Liepājas psihoneiroloģiskā slimnīca, atbildot uz sievietes mātes sūdzību par meitas nelikumīgo nogādāšanu un ievietošanu slimnīcā un uzstādītās diagnozes pamatotību, informēja, ka diagnoze bija pamatota un dienesta izmeklēšana nebija nepieciešama. Tad meita lūdza slimnīcas vadību izsniegt viņai atbilstošos izvilkumus no medicīnas kartē esošās informācijas par noteikto diagnozi, informāciju diagnozes noteikšanas veidu, saņemto aprūpi un medikamentu devām. Slimnīca norādīja, ka šādu informāciju var sniegt tikai tiesai pēc tās pieprasījuma.
Iesniedzēja vērsās ar sūdzību Medicīnas aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā par viņas pretlikumīgo nogādāšanu un ievietošanu slimnīcā. Inspekcija atzina, ka mediķi rīkojušies likumīgi.
Vēlāk iesniedzēja un viņas māte iesniedza prasības pieteikumu Liepājas tiesā administratīvā procesa kārtībā pret ārstu un medicīnas darbinieku, kas sievieti pavadīja līdz slimnīcai, lūdzot atzīt ievietošanu slimnīcā par pretlikumīgu un atsaukt daļā noteikto diagnozi.
Liepājas tiesa atteica pieņemt lietu izskatīšanai, jo nebija ievērotas procesuālas prasības. Tika iesniegta blakussūdzība par šo lēmumu, taču tā tika noraidīta.
Ar to iesniedzēja un viņas māte nebija mierā un iesniedza civiltiesisko prasību Liepājas rajona tiesā pret ārstu, lūdzot atzīt par nelikumīgi iesniedzējas ievietošanu slimnīcā un atsaukt daļā noteikto diagnozi.
Iesniedzēja norādīja, ka viņa cieš no hroniskas psihiskas slimības, tomēr neuzskatīja, ka 1999.gada 7.martā viņas veselības stāvoklis nebija stabils un izraisīja nepieciešamību viņu ievietot slimnīcā.
Tiesa sievietei noteica ambulatoro tiesu psihiatrisko ekspertīzi, kurā sievietei konstatēta pastāvīga paranoidālā šizofrēnija. Ekspertīzes komisija arī atzina, ka toreiz viņa atradās psihotiskā stāvoklī, kuru izraisīja šizofrēnijas slimības saasināšanās un iesniedzējas uzvedība varēja būt bīstama viņas veselībai un dzīvībai.
Prasība tika izskatīta, un tiesa konstatēja, ka ievietošana psihoneiroloģiskajā slimnīcā notikusi atbilstoši likumam, kā arī nekonstatēja pretlikumīgas darbības diagnozes noteikšanas veidā un noteiktajā ārstniecības kursā.
Māte un meita nepadevās un iesniedza apelācijas sūdzību Kurzemes apgabaltiesā, kura gan to noraidīja. Arī Augstākā tiesa apelācijas instances lēmumu negrozīja.
2006.gadā Valsts cilvēktiesību birojs iesniedza Satversmes tiesā (ST) pieteikumu par Ārstniecības likuma neatbilstību Satversmei.
ST nolēma izbeigt tiesvedību Valsts cilvēktiesību biroja ierosinātajā lietā, jo nākamajā gadā Ārstniecības likuma tika grozīts, paredzot tiesas kontroli gadījumos, kad pacients tiek pakļauts piespiedu ārstēšanai slimnīcā.
Savā pieteikumā ECT iesniedzēja sūdzējās par vairākiem viņas tiesību pārkāpumiem Latvijā. Sieviete sūdzējās, ka viņas ievietošanas psihiatriskajā slimnīcā bez viņas piekrišanas bija pretrunā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un viņai nebija nodrošinātas tiesības uz brīvības atņemšanas efektīvu kontroli tiesā.
ECT norādīja uz tolaik spēka esošo Ārstniecības likuma neskaidro regulējumu, kas ļāva ļoti plaši interpretēt nosacījumus, uz kuru pamata personu pret tās gribu varēja ievietot slimnīcā.
Pat ja iesniedzēja varēja paredzēt, ka, iestājoties likumā noteiktajiem nosacījumiem, viņu ārkārtas situācijā varētu ievietot psihoneiroloģiskajā slimnīcā pret savu gribu uz laiku līdz 72 stundām, normatīvajā regulējumā pacientam nebija paredzētas pietiekamas garantijas pret patvaļīgu turpmāku piespiedu ārstēšanu slimnīcā.
Vērtējot ārstu konsīlija, kas veica iesniedzējas veselības stāvokļa izvērtēšanu, taisnīgumu un neatkarību, ECT konstatēja, ka konsīlijs, kura sastāvā bija tikai Liepājas psihoneiroloģiskās slimnīcas ārsti, turklāt viens no tiem bija ārsts, kurš bija noteicis iesniedzējas hospitalizāciju, tikai konstatēja iesniedzējas veselības stāvokli un noteica viņas tālāku hospitalizāciju, tādējādi vājinot taisnīgas un neatkarīgas medicīniskas ekspertīzes garantijas iesniedzējai.
ECT norādīja, ka notikumu laikā spēkā esošās tiesību normas attiecīgajiem ārstniecības speciālistiem vai kādai citai personai nenoteica tiesības izvērtēt iespēju piemērot alternatīvus un mazāk ierobežojošus ārstniecības pasākumus, kā arī periodiski izvērtēt nepieciešamību personas turpmākai piespiedu ārstēšanai slimnīcā.
Visbeidzot, tiesa konstatēja, ka, laikā, kad iesniedzēja tika ievietota Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, nacionālās tiesību normas neparedzēja iespēju pārsūdzēt lēmumu par piespiedu ievietošanu slimnīcā. Tiesa uzsvēra ‒ lai gan nacionālās tiesas pēc būtības bija vērtējušas iesniedzējas sūdzību par nelikumīgo ievietošanu slimnīcā, tomēr tas notika jau pēc viņas izrakstīšanas no Liepājas psihoneiroloģiskās slimnīcas.
