Cilvēku kopš šī gada 1. janvāra nevar atzīt par rīcībnespējīgu, jo iepriekšējais tiesiskais regulējums vairs nav spēkā, bet jauns vēl nav pat pieņemts. Esošā situācija ir klaji pretrunā Satversmei un cilvēktiesību principiem. Saeima kā likumdevējs nav ievērojusi Satversmes tiesas noteikto termiņu jauna tiesiskā regulējuma rīcībnespējas noteikšanai.
Līdz 2012.gada 1.janvārim Civillikums noteica, ka cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem var atzīt tikai par pilnīgi rīcības nespējīgiem un iecelt tiem aizgādni. Savukārt Satversmes tiesa atzina, ka pilnīga rīcībnespēja neatbilst Satversmei un cilvēktiesību normām un ir jāizstrādā tiesiskais regulējums daļējas rīcībnespējas noteikšanai.
Situācija, kurā personas rīcībnespējas jautājums atstāts bez tiesiskā regulējuma, ir pakļauta negodprātīgas rīcības un ļaunprātīgas izmantošanas riskam.
Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem ir īpaši aizsargājama sabiedrības grupa, kas pati par sevi pilnā apmērā parūpēties nevar. Tiesībsargs Juris Jansons norāda, ka “esošā situācija ir klaja likumdevēja neizdarība, kas vērtējama kā bezatbildība. Uzskatu, ka personām, kuru tiesības šādā situācijā tiek aizskartas, ir pamats vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā.” Vienlaikus šis ir arī negatīvs signāls starptautiskajai sabiedrībai, ka likumdevējs neievēro Satversmes tiesas spriedumu un uzrāda politiķu izpratni par tiesiskumu Latvijā.
Satversmes tiesa 2010.gada 27.decembrī ar spriedumu atzina, ka Civillikuma 358. un 364. pantu uzskatāms par neatbilstošu Satversmes 96. pantam un spēkā neesošu no 2012. gada 1. janvāra. Tiesībsarga birojs jau 2008.gadā aicināja Saeimu risināt rīcībnespējas jautājuma tiesiskā regulējuma sakārtošanu, par to atgādināja 2011.gadā gan Tieslietu ministrijas pārstāvjiem, gan Saeimai. Cilvēkus, kurus atzina par rīcībnespējīgiem līdz 2012.gada 1.janvārim, esošā tiesību aktu nesakārtošanas rezultātā radītā problēma neskar.
Daļēja rīcībnespēja nozīmē, ka cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem tiek atzīti tikai daļēji rīcībnespējīgi, nevis pilnīgi rīcībnespējīgi, kā tas bija līdz 2012.gada 1.janvārim. Tas nozīmē, ka par daļu savas dzīves jautājumu cilvēks var lemt pats, savukārt par atsevišķiem jautājumiem, piemēram, finanšu jautājumiem viņam šādu tiesību nav.
