Piektdien, 25. martā, atceres brīdī pie piemiņas akmens Dienvidkurzemes novada Tores stacijā tika nolikti ziedi, pieminot Liepājas un tuvākās apkārtnes iedzīvotājus, kuri 1949. gada deportāciju laikā tika izsūtīti svešumā.
“Šodien visā Latvijā iededzas sveces, tiek nolikti ziedi. Mēs pieminām tos, kuri nav atgriezušies. Gribu izteikt arī sajūsmu, ka esam kopā ar jauniešiem, kuriem visvairāk vajag šo mācību. Mēs redzam, kas notiek šobrīd pasaulē. Redzam, ka vēsture diemžēl atkārtojas. Lai mums ir spēka izturēt pašiem. Lai mums ir iespēja pieņemt cietušos no Ukrainas. Turamies visi kopā,” piemiņas brīdī klātesošos uzrunāja Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētājs Aivars Priedols.
“Mēs katrs mūsu valstij, Latvijai nozīmīgos datumos esam piemiņas brīžos, izjūtam dziļu pietāti pret tiem notikumiem, kurus ir piedzīvojuši mūsu senči. Šodien šeit stāvot, ņemot vērā to, kas notiek tepat kaimiņos, mūsu pietāti noteikti ir papildinājušas citas sajūtas. Arī es šajā brīdī gribu noliekt galvu to Latvijas iedzīvotāju, Liepājas iedzīvotāju, Liepājas apkārtnes iedzīvotāju priekšā, kas tālajā 1949. gadā tika izsūtīti no Latvijas, no savām mājām,” piebilda Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Deksnis.
Piemiņas brīdī piedalījās arī Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas skolēni.
1949.gada 25.martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Uz Sibīriju deportēja aptuveni 44 000 cilvēku – ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. Kopējā izsūtīto skaitā bija arī 3369 bērni vecumā līdz 7 gadiem un 7621 vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas mērķis bija iznīcināt ekonomiski spēcīgās zemnieku saimniecības un apspiest iedzīvotāju pretošanos.
