Sīpolu mizošana ir viens no virtuves darbiem, kas nav katram pa spēkam, jo griešanas laikā mizotājam un griezējam sāk asarot acis. Lai tā nenotiktu un sīpolu mizošana būtu process, kuram nav jāsaņemas ar grūtībām vai jāizvairās no tā, ir vairākas mājsaimnieču un sentēvu ieteiktās metodes.
Mājturības rokasgrāmatās teikts, ka sīpolu mizošanā un griešanā raudāšanu izraisa sīpolā esošās kairinošās vielas, kā pilieni izplatās gaisā. Griežot sīpolus, tiek atvērtas mikroskopiskas šūnas, kas piepildītas ar fermentiem. Tā rezultātā rodas ķīmiska reakcija, gaisā izplatot kodīgas gāzveida vielas, kas līdzīgas tām, kuras izmanto asaru gāzes ražošanā.
Tādēļ, lai, darbojoties ar sīpolu, nebūtu jālej asaras, nepieciešams novērst kairinošo pilienu izplatību. Viens no padomiem – sīpolu mizot zem tekoša ūdens. Daudzi pavāri izmanto divas metodes ar maizi. Proti, paņem baltmaizes šķēles mīkstumu, saspaida, izveidojot pikuci. To uzdur uz naža asmens gala, bet sīpolus smalcina ar naža vidējo daļu. Uzdurtā mīkla sasūc sevī sīpolu izdalīto kairinošo vielu. Otrs variants – ielikt mutē rupjās maizes šķēli un, griežot sīpolus, maizi nepārtraukti košļāt. Derēs arī citrons vai cukura graudi. Pirms griešanas sīpoli vismaz piecas minūtes jāatdzesē ledusskapī vai saldētavā – temperatūras svārstības ietekmē arī sīpola “ķīmiju”.
Vēl viens variants ir griezt sīpolu ļoti lēni. Jo lēnāk kustēsities, jo mazāk sīpolu izdalītās esences sajauksies ar gaisu un kodīs acīs. Saimnieces un pavāri virtuvē pārbaudījuši, ka gana labi līdz arī metode, kad mizošanas un griešanas laikā elpo caur muti un izbāž mēli. Tāpat svarīgi, lai virtuvē tajā brīdī notiktu intensīva gaisa apmaiņa.
Daži pavāri gan teic, ka sīpoli jāgriež pēc iespējas biežāk, acis pieradīs un vairs nebūs jāraud.
Raksts no laikraksta “Kursas Laiks” arhīva
