Biedrība “Literatūras KOMBAINS” laidusi klajā Andras Manfeldes debijas romāna “Adata” atkārtoto un papildināto versiju, kuras izdošanu atbalstījusi Kuldīgas novada dome, Liepājas kultūras pārvalde un Tukuma novada dome.
Dzejas dienu laikā 12. septembrī pulksten 14 A. Manfelde aicina lasītājus uz tikšanos Valtera bibliotēkā Krūmu ielā 29, bet pulksten 17 –bibliotēkā “Libris” M. Ķempes ielā 11.
Romāna “Adata” pirmizdevums iznāca 2005. gadā. 2007. gadā pēc komponista Zigmara Liepiņa ierosinājuma tapa muzikālā drāma “Adata”. Dziesma “Ja tu man esi” saņēmusi Autortiesības bezgalību balvu un iekļauta šova “Zelta dziesma” finālā. Andra Manfelde ir sešu grāmatu autore un vairāku balvu laureāte. Raksta prozu un dzeju.
“Viss, par ko rakstīju grāmatā “Adata”, ir manis piedzīvots. Ilgas, vilšanās, izmisums, nāve un gadiem ilga, mokoša sadzīšana. Grāmatā sakņojas arī tā pirmā mīlestība, kuru atceroties pēc divdesmit gadiem, es uzrakstīju – “ja tu man esi, man nevajag ne debesis, ne zemi, es gribu tikai, lai apstājas laiks.”
Esmu laimīga, ka no šīs bezcerīgajām, pirmajām jūtām ir radusies dziesma, kurā simtiem klausītāju var rast mierinājumu un apliecinājuma paši savai sirds valodai, jo nekā skaistāka un svarīgāka par mīlestību jau nav. Jau 18 gadus es nelietoju narkotikas, un par šo savu dzīves pilngadību esmu pateicīga Dievam un tuviniekiem, jo vienam uzvarēt tik smagu, postošu kaislību nav iespējams.
Ceru, ka grāmatas izlasīšana izmisušajiem dos cerību, bet tiem, kas novēršas, netīrus nabagus redzot, atgādinās, ka katrs cilvēks pasaulē nāk kā liels noslēpums un āriene var izrādīties maldinoša,” stāsta rakstniece A. Manfelde.
““Adatu” es iesaku izlasīt jauniešiem, jo grāmata ir par ļoti aktuālu tēmu jauniešu vidē – par to, kā jauns cilvēks, šajā gadījumā pati autore, kļūst atkarīgs no narkotikām. Grāmatā ir aprakstīti patiesi notikumi, ieraugāmas konkrētas Kuldīgas vietas. Darbā ir ļoti sīki attēlotas sajūtas, kādas rodas narkotiku iespaidā, stāstīts par to, kā narkomānija iespaido cilvēkus līdzās, attēlota smagā cīņa, lai no šīs atkarības atbrīvotos, parādīts, cik grūti to izārstēt.
Izlasot šo grāmatu, es sapratu, ka pati neko tādu nemēģinātu, jo narkotikas ievelk cilvēku gluži kā purvā, no kura grūti tikt laukā, ” intervijā laikrakstam “Kurzemnieks” teikusi skolniece Zane Kapitanova.
“Andra Manfelde ievilina lasītāju pasaulē, par kuru viņam, iespējams, bijusi vien vārga nojausma. Grāmata, lai cik skarba, tieša un atmaskojoša arī būtu, ir ar izteiktu šarmu – tai raksturīgs augstvērtīgs rakstnieces darbs formas un izteiksmes ziņā, apbrīnojams valodas plūdums. /../ Autore bez klīrēšanās pieķērusies dzīves atspoguļojumam, neļaujot ieslīgt atmiņu pozitivizācijā.
Tajā pašā laikā viņai lieliski ir izdevies saglabāt līdzsvaru starp mākslas un dzīves realitāti. Un, manuprāt, tieši spējā nepārkāpt robežšķirtni slēpjas “Adatas” spēks – ar naturālistiskiem triepieniem, sievišķīgu emocionalitāti un personiskas pieredzes stāstiem. /../ Man šķiet, ka šo darbu vajadzētu iekļaut lasāmas literatūras sarakstā, jo “Adata” perfekti raksturo un lieliski iederas latviešu (un ne tikai latviešu) literatūras kopainā,” laikraksta “NRA” publikācijā paudusi Inese Vasiļjeva.
“Andras Manfeldes pirmais romāns “Adata” izlasāms vienā elpas vilcienā – skaudrā, neko nenoklusējošā, detalizētā un reizē nepārsātinātā, neslēpti autobiogrāfiskā dienasgrāmatas, protokola un reizē miniatūru glezniecības stilistikā tapusī grāmata neatstāj vienaldzīgu. /../ “Adata” ir viens no skarbākajiem, taču mākslinieciski pārliecinošākajiem atkarības, pārtapšanas, personīgā pārdzīvojuma un radošas interpretācijas savijumiem, ko nācies lasīt jaunākajā literatūrā.
/../ Jūtīgums, smalki glezniecisks un reizē vīrišķīgi skarbs, savdabīgs un nolasāms individuālais stils grāmatu padara par spilgtu debiju. Tā ir kvalitatīva un vitāla proza, kuras autore nebaidās apliecināt savu pārliecību un garīgo spēku vājumā, izmisumā, bezcerībā un brīvībā, kurai nav iekšēja piepildījuma un jēgas. Varbūt šī grāmata iesakāma izmantošanai literatūras, ētikas un audzināšanas stundās,” “Kultūras Forumā” raksturojusi Iveta Ratinīka.
