Svētdien, 24. janvārī, pulksten 16 Liepājas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē notiks maestro Valda Vikmaņa sumināšanas sarīkojums. Par godu viņa 95 gadu jubilejai klausītājiem tiks piedāvāts muzikāli daudzveidīgs koncerts.
V. Vikmanis atzīst, ka viņam prieks ne tikai par gadskaitli, bet arī cilvēkiem, kuri nerimtīgi darbojas.
Koncertu atklās V. Vikmanis, stājoties pie Liepājas Simfoniskā orķestra diriģenta pults. Maestro diriģēs Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi” un Alfrēda Kalniņa simfonisko idilli “Mana dzimtene”.
Sev raksturīgā tiešumā V. Vikmanis gan atzīst, ka pats simfonisko orķestri koncertam nav pieprasījis, mūziķi izteikuši gatavību viņa vadībā nospēlēt.
Jubilārs stāsta, ka šāda koncerta sarīkošana nemaz īsti nav paša ideja – to vairāk gribot tie cilvēki, kas viņam apkārt. Cilvēki nāk ar labu prātu, tāpēc maestro arī gatavs ļauties un darboties ar visiem kopā. Ja vien būtu “labāka kondīcija, tad varētu mesties iekšā ar “pilnu krūti””. Tomēr arī tagad darīšot ko varēšot, un patiesībā pašam esot liels prieks par skaitli “95”.
Koncertā uzstāsies kori, kas kādreiz bijuši V. Vikmaņa pārraudzībā, viņa kolēģi un audzēkņi ar saviem kolektīviem. Spēlēs Nacionālo bruņoto spēku orķestra Jūras spēku grupa, dziedās Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolas jauktais koris “Mare”, Tautas mākslas un kultūras centra sieviešu koris “Aija”, jauktie kori “Nerimtība”, “Lira” un “Līva”, muzicēs pianistes Līna Andrejeva un Daiga Vikmane, instrumentālais trio un lauku kapela “Paurupīte”. Ar savu sveicienu nāks arī Nīcas vīru kora dziedātāji.
Bijušais E. Melngaiļa mūzikas vidusskolas direktors priecājas, ka “rādīsies skolas koris, Gunta Vite ar “Aiju” – Guntiņa jau mana audzēkne, patīkami, ka viņa to atzīst”. Savukārt ar “Liru” un “Līvu” kā skolotāju koriem V. Vikmanis strādājis teju 30 gadu garumā.
Pēc tam diriģents pulcinājis domubiedru grupu “Nerimtība”. “Vārds iekšēji radās, mums saskanēja doma. Šī ir mana domubiedru kopa,” tā vārdu, kas lielā mērā joprojām vada sirmā meistara darbošanos un likts arī kolektīva nosaukumā, raksturo pats V. Vikmanis.
“Es nemaz sevi gandrīz par diriģentu neesmu saucis – drīzāk par garīgo administratoru. Mans uzdevums – virzīt garīgās vērtības,” atklāts ir mūziķis. Viņš teic, ka mūzikā nekad nav centies ar žestu rādīt sevi – viņam vienmēr bijis liels respekts pret to, ko savā skaņdarbā ielicis komponists. Taču dzīvē un darbā vajadzējis arī savu domu teikt un aizstāvēt savu viedokli. Maestro nekad gan neesot centies darīt pāri tiem, kas ir apjukuši vai sava īstā ceļa meklējumos – kā “cilvēks ar paraksta tiesībām” izmantojis to, lai kādu arī pasaudzētu.
Maestro neslēpj, ka tagad viņu visvairāk nodarbina domas par to, kas noticis ar Liepājas Simfonisko orķestri. Vai vajadzēja iet tieši šo ceļu, vai izteikti īstie un vajadzīgie vārdi, vai katrs darījis visu pēc labākās sirdsapziņas? Maestro neslēpj bažas par to, kas notiks ar kolektīvu – vai atdod to kādam, kas pārraudzīs “no augšas”, bija labākais variants?
“Ja man būtu spēks un laiks, sāktu diskusiju,” atzīst V. Vikmanis. Par sevi jubilārs teic, ka vienmēr lieto analīzi – ko drīkst, ko nedrīkst. “Es neesmu vaimanātājs. Vaimanāt nav manā dabā, es analizēju.”
