Lāčplēša dienai veltītajā gājienā 11. novembrī devās arī vairāki pāri no deju kolektīva “Rucavietis”. Kurzemes tautastērpu informācijas centrā šomēnes notika saruna ar centra direktori Liu Monu Ģibieti, “Rucavieša” vadītāju Sandru Blumbahu un Tautas mākslas un kultūras centra tērpu glabātāju Viktoriju Faulbaumu, lai izvērtētu, vai prezentācijas nolūkiem var izmantot skatuves tērpus.
“Slidena tēma, kas nomoka gadiem ilgi. Vai tas ir etnogrāfiskais tērps? Kori, folkloras ansambļi ar to tiek galā ļoti labi. Dziedātājiem, runātājiem, vakara vadītājiem nekas netraucē uzvilkt un valkāt etnogrāfisko tērpu precīzi un pareizi. Taču jāņem vērā, ka dejotājiem jākustās, jādejo, bet etnogrāfiskie tērpi nav radīti skatuves dejām. Es negribu dot dejotājiem atlaides, bet cenšos saprast, kas ir nepieciešams,” sarunas ievadā teic L.M.Ģibiete, pabrīdinot, ka tautastērpu “pieskatīšana” Dziesmu un deju svētku skatēs notiek arvien stingrāk, kas prasa lielāku un rūpīgāku tērpu krājuma inventarizāciju.
“Nav noslēpums, ka visos laikos tērpi ir dažādi uzlaboti, vienkāršoti, stilizēti. Dibenā esam nolaidušies un nu jāatsperas, lai varam airēties uz augšu,” uzmundrina eksperte.
Runājot tieši par Lāčplēša gājienam izvēlētajiem tērpiem, S. Blumbaha vērš uzmanību uz praktiskiem apsvērumiem – kuplie, sarkanie Nīcas brunči mitrajā laikā un gājienā ciestu vairāk, villaines liktas papildu siltumam. Izvēlēti svītrainie brunči, tāds variants darināts 2008. gadā pēc Liepājas muzeja krājumā atrasta parauga. Lai arī zināms, ka pareizs villaines valkāšanas veids ir “cieši caur padusi”, nevis padomju gados ieradinātās “drapērijas”, kas brīvi pland un kūļājas, kolektīva rīcībā esošās villaines pēc izmēriem ir tik neatbilstoši mazas, ka pareizi nav valkājamas. Mēģinājuši likt pa pusei pareizi – lai izskatās garāk. Puišiem attiecīgi esot Nīcas mēteļi un, kā jau aukstā laikā, cepures, kas darinātas pēc kurzemnieku ausaines parauga 90. gados.
“Ja arī darinātas 90. gados, tad ieglauduši jums ar domu par 70ajiem, ne kurzemnieka ziemas ausaini, ” norāda L.M.Ģibiete un uzsver – tas ir šova tērpa elements un noteikti nav tautastērps, lai arī meistars ir gribējis to padarīt “tautisku”, paķerot un apcakinot ar kādu arheoloģisko rotu elementu. Nav ausainei raksturīgā atloka, nav pieres un pakauša daļas, nav naga.
Svītrainais bruncis ir senāks par košo, sarkano, bet tas ir Nīcas darba tērpa variants, tajā jau parādās vēlme krāsu svītras dažādot ar ielasīta raksta joslām. Darba bruncis noteikti nav velkams pie bagātīgās godu jakas, zīļu vainaga. Tā ir pretruna, nokomplektēšanas kļūda, tāpat kā šī komplekta papildināšana ar balto, izšūto goda villaini, kas nosedz grezno jaku. S.Blumbaha gan iebilda, ka dejas svētku skatē tieši ar “svītraino Nīcu” – brunči, jaka, vainags – ieguvuši 10 balles, ko L.M.Ģibiete nosauca par nejaušību, uz ko nākamajā skatē necerēt. Svītraino brunci var izmantot komplektā ar kādu tumšākas krāsas “vidējo Kurzemes” ņieburu. S.Blumbaha secināja, ka tad paliek atklāts jautājums, kā to nosaukt – piesakot kolektīva deju skatei, jānorāda, kāda novada tautastērpā tas uzstāsies. Tad tā varētu būt Lejaskurzeme, pieļauj KTIC vadītāja.
Sarunas gaitā izkristalizējās doma, ka inventarizācija nepieciešama arī citu deju kolektīvu tērpos, jo būtiski mainījušās prasības un vajadzētu tiekties uz labākiem standartiem, cenšoties tuvināties etnogrāfiskajam tērpam, taču pārdomāti izmantojot materiālus, kas atvieglo dejas soli. Tērpu glabātāja V.Faulbauma dalījās pieredzē, ka bieži ar nepareizi veidotiem, nokomplektētiem tērpiem grēko rīdzinieki. Labs stimuls censties ir ne tikai izpratne par pareizu tērpa valkāšanu, bet arī situācija nozarē – jūtams, ka cenšas arī citi.
Pirms ķerties klāt drēbju skapim, inventarizācijai vajadzētu notikt arī pašu uzskatos – arī dejotāji, kolektīvu vadītāji, tērpu glabātāji ir laipni aicināti uz KTIC sarunām, taču līdz šim nav bijuši čakli to apmeklētāji.
Dejotāju tērpi ne vienmēr spēj pildīt tās reprezentācijas funkcijas un pienākumus, ko no tiem sagaida pašvaldība oficiālos pasākumos sevišķi jau rudenī, ziemā. Kā viens no risinājumiem būtu īpašu, reprezentācijas nolūkiem darinātu etnogrāfiskā tērpa komplektu pagatavošana, kurā būtu gan vasaras, gan ziemas kārta. Tas palīdzētu ne tikai bagātināt svētkus, bet kā labs paraugs arī pamazām, netieši veidotu izpratni par pareizu tērpa valkāšanu un gaumi. Protams, tam nepieciešams atsevišķs finansējums un pašvaldības politiskā griba to piešķirt, bet var izmantot arī ES fondus, kā to veiksmīgi izdarījis Priekules novads (plašāk lasāms 30. oktobra laikrakstā “Kursas Laiks”).
VIDEO SKATĪT ŠEIT!
