20. martā, pulksten 19.32 sākas astronomiskais pavasaris. Tā iestāšanos nosaka Saules stāvoklis pie debesjuma. Saule jeb Saules centrs šķērso debess ekvatoru un pāriet no debess dienvidu uz debess ziemeļu puslodi. Šajā laikā diena ar nakti ir vienādā garumā.
Saule latviešu folklorā ir galvenais spīdeklis un simbolizē mūžīgu kustību un dzīvības spēku. Saule ir visu redzētāja un zinātāja, visu bērnu māte un sildītāja, tādēļ latviskais saimnieciskais gads pirmskristietības laikā sācies tieši pavasara saulstāvjos. Par to liecina lielais tautas dziesmu un ticējumu daudzums par Lielo dienu.
Latvisko rakstu pētnieki skaidro, ka latviskias gaismas dievs varētu būt Ūsiņš, bet viņa zirgi – Saules vedēji. Ūsiņa zīme ir līdzīga diviem ar mugurām pretī saliktiem E burtiem vai atslēgai.
Senākajos priekšstatos Ūsiņš varētu būt bijis viena no debesu dievībām, bet pamazām priekšplānā izvirzījusies viņa saistība ar pavasari, zemnieku jaunā dzīves rituma sākumu un ar viņa rūpes par zirgiem un bitēm.
Ūsiņa zīme visbiežāk sastopama cimdos. Rokdarbnieces tos dēvējušas par atslēgaiņiem, un valkātājam tie dodot īpašu veiksmi ceļā.
Tautiskā romantisma laikā senās latviešu dievības gleznojuši vairāki mākslinieki. Īpaši jāpiemin JēkabsBīne, kuram ir arī gleznojums par pavasara tēmu “Ūsiņš – Saules vedējs”.
Šajā dienā vēroja vēja virzienu un norises dabā, lai prognozētu turpmākos metereoloģiskos apstākļus.
