Tikai 8,4% no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm tiek veikta augšņu agroķīmiskā izpēte, šodien raksta laikraksts “Dienas bizness”.
Neveicot augšņu visaptverošu monitoringu un agroķīmisko izpēti, netieši var būt apdraudēti Eiropas Savienības (ES) un valsts maksājumi. Tāpat lauksaimniekiem nav skaidrības, cik daudz mēslojuma nepieciešams augsnei, savukārt patērētājiem nav skaidrības, cik droša ir pārtika – vai augsne nav pārmēslota.
Turklāt, trūkstot objektīvām analīzēm par augšņu sastāvu, saimniecībās nav iespējams celt produktivitāti. Minerālmēslu cenas pēdējos gados ir strauji pieaugušas, sasniedzot 300-500 latus tonnā. Patlaban augšņu analīžu veikšana ir brīvprātīga, šīs izmaksas atstātas uz pašu zemnieku pleciem un valsts neko neapmaksā. Ražotāji domā, ka valsts atbalsts šim pasākumam būtu vajadzīgs. Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD) rosina šo pasākumu padarīt par obligātu, sasaistot to ar ES maksājumu saņemšanu.
Laikā no 2007. līdz 2011.gadam agroķīmiskās izpētes rezultāti veikti 197 000 hektāriem (ha) jeb 8,4% no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Tas ir vairāk nekā nekas, bet tā nav reprezentatīva informācija, vērtē VAAD Agroķīmijas departamenta direktore Skaidrīte Rulle.
Visobjektīvākā situācija VAAD ir par Zemgali, kur augšņu izpēte veikta 111 000 ha, kamēr Vidzemē – no 429 000 ha lauksaimniecībā izmantojamām zemēm izpēte veikta tikai 11 000 ha. Situācija Zemgalē esot labāka, jo tā atrodas īpaši jutīgā teritorijā, kur šī izpēte ir obligāta.
Rulle domā, ka bažām par nelielo augšņu izpētes apjomu ir pamats, bet patlaban nav skaidrs, kā tas tiešā veidā varētu ietekmēt maksājumus. Viņa aicina ņemt vērā, ka patlaban ES strādā pie tematiskās augsnes aizsardzības stratēģijas un tajā paredzēts, ka ES dalībvalstīm jābūt augsnes monitoringam, uz kura pamata var spriest un lemt par ES lauku attīstības fondu izmantošanu. Tas gan ir stratēģiskās plānošanas dokuments, kam ir ieteikuma raksturs. Augšņu agroķīmiskās izpētes dati, piemēram, informācija par augšņu skābumu, nepieciešami mazāk labvēlīgo apvidu noteikšanai. Tālāk Zemkopības ministrija (ZM) šos datus var izmantot, lemjot par attiecīgiem maksājumiem konkrētām teritorijām.
«Šie dati ir ļoti ierobežoti, jo augšņu agroķīmiskā izpēte ir brīvprātīgs pasākums lauksaimniekiem, izņemot īpaši jutīgās vides teritorijas, kur, ja lauksaimnieks apsaimnieko platību, kas ir lielāka par 20 ha vai audzē augļkokus vai dārzeņus virs trīs hektāriem, tad tas ir obligāts pasākums. Pārējā teritorijā tas nav obligāti, izņemot integrēto audzēšanu dārzkopībā un augļkopībā,» skaidro Rulle. Kā labu piemēru eksperte min Igauniju, kur lauksaimniekiem, piesakoties Eiropas vai valsts maksājumiem, augšņu agroķīmiskā izpēte ir obligāts pasākums. Tādējādi ap 80% Igaunijas lauksaimniecībā izmantojamo zemju bija veikta augšņu agroķīmiskā izpēte, ar ko valsts dažādos līmeņos var argumentēt, jo tā ir objektīva informācija.
Informācija par augsnes auglības rādītājiem var netieši ietekmēt dažādus lēmumus. Piemēram, Eiropas Komisija (EK) izvērsusi diskusiju par smagā metāla kadmija saturu fosforu saturošos mēslošanas līdzekļos, stāsta Rulle. EK gan vēl nav izlēmusi, vai visās dalībvalstīs noteikt vienu atļauto kadmija saturu fosfora mēslošanas līdzekļos vai dalīt pa zonām. Šajā gadījumā katrai valstij savs viedoklis būtu jāpamato ar reāliem skaitļiem un objektīvu informāciju, kuras Latvijai nav. Patlaban arī aktualizējies jautājums par maksimālo fosfora normu, ko drīkst iestrādāt augsnē ar kūtsmēsliem. Latvijā viens no argumentiem varētu būt, ka Latvijā ir salīdzinoši zems fosfora saturs no pētītajām augsnēm, līdz ar to fosfora normas ierobežojumi varētu nebūt tik stingri. Taču, lai argumentētu, jābūt skaidrai pilnai ainai.
