Pastāvot pašreizējiem demogrāfiskajiem parametriem, 2100.gadā pasaulē būs vairs tikai 300 tūkstoši latviešu.
“Tā ir optimistiskā tabula, kas neņem vērā latviešu emigrēšanu, un es skaitu pēc šodienas dzimstības,” intervijā Latvijas Avīzē stāsta vēstures doktors, ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs. “Mēs mēģinām rūpēties par kultūras saglabāšanos – par Dziesmu svētkiem, par koriem, par kultūru – un par valodu, bet ar to būvējam tikai tādas smilšu pilis jūras krastā. Tik nenoturīgs tas viss būs! Ja nerūpējamies, lai būtu pēcnācēji, kam to saglabāt un tās dziesmas dziedāt, tad tam visam nav jēgas.”
“Pēc šī grafika pēc 100 gadiem mūsu mazbērni būs apmēram 10% no Latvijas iedzīvotāju skaita, tāds mazs pulciņš latviešu. Tie tad lūkos no krieviski, angliski vai ķīniski–arābiski runājošas Rīgas domes izlūgt mazu estrādīti Dziesmu svētku sarīkošanai.”
Viņaprāt, “mēs slēpjam galvu smiltīs un negribam redzēt, kas būs pēc vienas vai divām paaudzēm”. Latvieši runā, cik viņi būs konkurētspējīgi, cik lielas būs algas, un atzīstas – pie šiem finanšu apstākļiem bērnus nevaram atļauties, saka I.Mežs.
“Protams, tas ir grūti, protams, jaunās ģimenes ir jāatbalsta vairāk. Bet, ja tā būtu kalkulējuši mūsu vecāki, tad lielākā daļa no mums nemaz nebūtu piedzimuši. It īpaši pēc kara un citkārt grūtos apstākļos dzimušie. Par spīti visam esam izdzīvojuši, un tagad mūsu valsts 20 jaunbūves gados, kad valsts nākotne ir pašu rokās, ejam lēnā, labprātīgā pašnāvībā.”
