Korupcijas pamatā ir psiholoģiskās bailes, nedrošība un mazvērtības komplekss, intervijā biznesa portālam “Nozare.lv” stāsta Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas psiholoģijas bakalaura un maģistra studiju programmu direktore profesore Guna Svence.
Viņa norādīja, ka tas ir iemesls tam, kāpēc korupcija nekad nebeidzas. Bailes, nedrošība un mazvērtības komplekss ir arī īpašības, kas piemīt stereotipiskajam latvietim, kas nenozīmē, ka tādi ir visi. “Taču tipiskais latvietis ir kluss, intraverts, bikls, piekrīt priekšniekam, gandrīz nekad nelecas pretī, izņemot, ja viņam ir kāds sabiedrotais aiz muguras. Tas ir tāds ieradums – ievērot padevību. Tā ir sava veida nedrošība, bailes, ka kāds no kaut kurienes izmetīs vai uzmetīs.”
Tas psiholoģiski saistās ar zemu pašvērtējumu, un, ja tādi cilvēki nonāk politikā vai uzņēmējdarbībā, viņi kopē un imitē citus, suniski izpatīkot, ejot ar dāvanām. Latvijā vispār raksturīgi, ka daudz kas notiek uz kuluāru sarunu pamata, un tas notiek visos līmeņos un visās jomās. Arī tam pamatā ir bailes runāt atklāti un tieši, atzīmēja Svence.
Jautāta, kas vēl par iemesliem varētu būt korupcijas pastāvēšanā, Svence, teica, ka korupcijas pamatā ir psiholoģiski un fiziski ilgstošas ciešanas, kas ir radījušas identificēšanās problēmas. “Proti, kad uzņēmējs identificējas vairs ne ar valsti vai dzimteni, bet gan tikai ar sevi un pašlabumu. Viens no iemesliem varētu būt tāds, ka tam uzņēmējam nav ticības savai valstij kā kopienai. Ja nav ticības valstij, tad nav arī iemesla kaut ko maksāt tam, kam viņš netic.”
Vēl varētu būt arī pragmatisks iemesls, atzīmēja psiholoģe, proti, kad cilvēki, kuriem nav apmierinātas pamatvajadzības – fizioloģiskās vajadzības un drošība -, sapņo par savu zemes pleķīti. “Ar asarām acīs mūsdienās saka – katram latvietim savs stūrītis, savs zemes pleķītis, sava māja, sava dobīte. Tikpat labi tas varētu arī būt savs bizness, kas nedod peļņu. Bet, ja latvietis pamanīs, ka viņam savām vajadzībām nekas nepaliek pāri, tad, piemēram, daudzi uzņēmumi to uztver pragmatiski, slēpjot ienākumus.
Tāpēc, ja valsts grib veicināt jaunu ideju rašanos, biznesa un valsts attīstību, politikai ir jābūt orientētai uz tādu sistēmu, kas rada motivāciju censties. “Valstij vajadzētu mērķtiecīgi veidot vidusšķiru, jo lielākie valsts patrioti būs izglītoti cilvēki un vidusšķira. Ja vidusšķira tiek nīcināta pēc principa “Re, tu nopelnīji, tad maksā mums vairāk! Nopelnīji 100%, mums samaksā 70%”, tad cilvēks, sajūtot šādu attieksmi, sāk domāt shēmas.
