Sojas pupiņas asociējas ar importētu ģenētisku modifikāciju un rosina domu vērtīgo pākšaugu pamēģināt izaudzēt pašiem. Taču sēklu tirgotāji to tikpat kā nepiedāvā un agronomi brīdina par nepiemērotiem apstākļiem.
ZS “Pīlādži” saimniece, sēklu tirgotāja Aiga Putra stāsta, ka pieprasījumu pēc sojas pupiņām šogad nav saņēmusi. Agrāk dažas paciņas nopirktas gan, un viņa grasās nedaudz piedāvāt atkal. A. Putra spriež, ka interese varētu pastiprināties līdz ar pieaugošo tendenci dārzeņus audzēt pašiem. Arī dažādās receptēs arvien vairāk kā ēdiena sastāvdaļa parādoties soja.
Dārzkopības veikala “Madara” vadītāja Anita Lešče pastāsta, ka tur sojas pupiņu sēklas nekad nav tirgotas. Sazinoties ar sadarbības partneriem no SIA “Mārupes sēklas”, viņa uzzina, ka pēc tām nav pieprasījuma. A. Lešče pieļauj, ka cilvēkus atbaida neziņa, vai importēto sēklu izcelsme nav no ģenētiski modificētajām. Sojas pupiņu nav arī SIA “Kurzemes sēklas” veikalos.
Interneta veikals “Eva” piedāvā šķirni ’Elena’, kas esot agra un augstražīga.
Sojas pupiņas ir viengadīgs, siltumu un mitrumu prasīgs augs, ko var sēt ar sējmašīnu, tāpat kā kukurūzu, zirņus, pupas, no diviem līdz četriem centimetriem dziļi, raksta Latvijas Lauksaimniecības institūta Zemkopības zinātniskā institūta vadošais pētnieks Arturs Antonijs. Viņš iesaka soju sēt auglīgās, no nezālēm tīrās, vidēji smagās smilšmāla un mālsmilts augsnēs pēc organisko mēslojumu saņēmuša priekšauga. Sojas pupiņas dīgst plus astoņu līdz desmit grādu temperatūrā, bet nebaidās no salnām. Dīgsti paciešot mīnus divus trīs grādus, pēc tiem dzeltē, bet neiznīkst. Soju sēj aprīlī, maijā, bet tā ražo no augusta līdz novembrim. Sējumu nedrīkst sabiezināt, vēlamais intervāls starp rindām – 40 сentimetru, attālums starp stādiem vienā rindā – pieci centimetri. Tāpat kā citus pākšaugus, tās nav vēlams stādīt vienā un tai pašā vietā ilgāk kā trīs līdz sešus gadus.
Atkarībā no varietātes un šķirnes pupiņas var sasniegt no 0,2 līdz divu metru augstumu. No maziem sarkanas vai violetas krāsas ziediem, kas spējīgi pašapputeksnēties, attīstās no diviem līdz desmit centimetriem garas pākstis, kurās nobriest līdz piecām pupiņām brūnā, zaļā vai sarkani violetā krāsā. To forma var būt daudzveidīga – apaļa, nierveida, plakana, izliekta.
Simbiozē ar gumiņbaktērijām pupiņas piesaista atmosfēras slāpekli, un tur, kur aug soja, pieaug augsnes auglība, tāpēc tās iesaka arī kā zaļmēslojumu.
Kad augam nokrīt visas lapas, sojas pupas ir gatavas novākšanai. Rudenī – pupiņu nobriešanas laikā – salnas tām ir kaitīgas. Ja pākstis nenonākas vienlaikus, tad A. Antonijs ieteic tās nogatavināt zārdos vai nojumēs un lietainos un vēsos rudeņos – pat ar uzsildītu gaisu. No hektāra varot iegūt vidēji desmit centnerus, bet auglīgākos tīrumos pat 20–25 centnerus sojas pupiņu.
A. Antonijs spriež, ka Latvijas klimatiskajiem apstākļiem būtu vajadzīgas ātraudzīgākas šķirnes, lai soju varētu kultivēt lielākās platībās. Pieejamās vairāk piemērotas piemājas un mazdārziņiem.
“Teorētiski pie mums var audzēt,” stāsta agronome Vita Cielava, taču importa sēklas esot iegūtas siltākā klimatā. Viņa norāda, ka šī kultūra būtu laba arī lopkopjiem – sojas spraukumi esot veselīga lopbarība.
“Nav ko lauzties vaļējās durvīs,” apgalvo pieredzējušais agronoms Jānis Lauva un pievienojas, ka Latvijā šai kultūrai par maz mitruma un saules, temperatūra esot piemērota tikai atsevišķos gados. Par selekciju piemērotu vietējo šķirņu izveidei neesot dzirdēts. Par līdzvērtīgu olbaltumvielu avotu viņš nosauc zirgu pupas, ko varot audzēt un novākt arī mehanizēti.
