“Grūts jau nav nekas, ja dari ar pārliecību un pēc labākās sirdsapziņas,” saka Ziemassvētku vecītis ar vairāk nekā desmit gadu ilgu pieredzi Ingars Gudermanis. Kā vienīgo traucēkli viņš min svinību telpās parasti valdošo karstumu. “Apkuri, Vecītim ierodoties, neviens neizslēdz,” smej Ingars.
Par Ziemassvētku vecīti Ingars kļuvis, vēl strādājot par aktieri Liepājas Leļļu teātrī.
Kad 2006. gadā no darba teātrī aizgājis, viņš sapratis, ka vajag šūdināt savu vecīša kostīmu. Bez mēteļa tapusi arī cepure ar bārdu un matiem, kā arī polsteri jeb liekais vēders, “lai vecītis izskatītos svarīgs un cienīgs”. Neesmu no tiem vecīšiem, kas spiež obligāti skaitīt dzejoli, baidot, ka citādi dāvanu nedabūs. Parasti saku, ka līdz nākamajai reizei gan vajadzētu iemācīties.”
Ziemassvētku vecīša ikdiena ir arī bērni, kuri skaita rupjus pantiņus, un tas Ingaram nu nemaz nepatīk. “Pieļauju, ka šos rupjos pantiņus bērniem iemācījuši vecāki, lai no malas paraudzītos, kāda būs mana reakcija. Ko tādās reizēs daru? Noklausos un tad ar ironiju pasaku – tu gan esi sarežģītu dzejoli iemācījies. Citreiz nokauninu vecākus, jo Vecītis to var atļauties darīt.”
Jautāts, līdz kādam vecumam bērni tic Ziemassvētku vecīša eksistencei, Ingars atzīst, ka šim vecumam ir tendence samazināties. Viņš spriež un atzīst, daļēji situācijā, ka Vecītis vairs nav brīnums, ir vainojami sociālie tīkli un reklāmas televīzijā, kur šis tēls bieži tiek izmantots visdažādākajās situācijās, radot priekšstatu, ka ikviens var pārģērbties un kļūt par Vecīti.Taču gadoties piedzīvot arī pārsteidzošus brīžus.
Reiz, kad Ingars strādājis par Vecīti Ziemupē, ciemos atbraukusi ģimene ar kādus 15 gadus vecu zēnu. “Viņš tajā vecumā vēl ticēja, un sajutu, ka satikšanās ar Ziemassvētku vecīti šim zēnam ir liels piedzīvojums. Arī pats biju pārsteigts, ka tā var būt.”