Arī šā gada īsākajā dienā, 21. decembrī, pulksten 16 folkloras kopa “Atštaukas” ikvienu aicina kopā sagaidīt Ziemas saulgriežus folkloras centrā “Namīns”, solot ķekatās iešanu, dziesmas un rotaļas, nākotnes zīlēšanu un citādu jautru lustēšanu.
Kopas vadītāja Ināra Kalnarāja pastāsta, ka uz “Namīnu” ciemos pieteikušies daudzi ciemiņi.
22. decembrī uz Ziemas saulgriežu tradicionālās kultūras radošajām skolām pulcēsies Ezerkrasta sākumskolas 2. klases un 4. klases audzēkņi, kā arī 6. vidusskolas 12. klases audzēkņi. 23. decembrī viesošanos turpinās 6. vidusskolas 7. klases audzēkņi.
Ziemas saulgrieži ir pagrieziena punkts laika ritējumā, kad vistumšākajā gada brīdī atgriežas gaisma – Saule, lai kliedētu tumsu un ar katru nākamo dienu atgūtu savu spēku. Senajiem latviešiem tieši ziemas saulgrieži bija prieka un līksmības svētki, jo šajā dienā gaisma uzvar tumsu.
Galvenais telpu rotājums Ziemassvētkos bija puzuri (dēvēti arī krīģi, spurguļi un lukturi) – no salmiem, niedrēm un citiem materiāliem darināti, pie griestiem piekārti veidojumi. Vienkāršākais puzuru veids ir tā sauktā “saulīte” – kartupelis, kurā sasprausti ar olu čaumalām un spīdīgiem papīriņiem rotāti stari.
Sarežģītākās konstrukcijas top kā daudzšķautņaini piramidāli režģi, kas atgādina kristālu modeļus. Puzurus piekāra Ziemassvētkos, bet Metenī sadedzināja, lai nākamo gadu darinātu no jauna.
Puzuri gan simbolizēja sakārtotu Visumu, gan enerģētiski attīrīja sētu un tās iemītniekus. Puzuru kustība, tiem griežoties un šūpojoties gaisa plūsmās, saistījās ar dzīvības spēka pieplūdumu. Ja puzuris palika mierā un nekustējās, ticēja, ka kaut kur tuvumā atrodas ragana vai kāds cits nelabais.
