Armands Freimanis, metalurgs ar 46 gadu stāžu, saļima savā darbavietā 10. decembra rītā. “Ātrie” konstatēja klīnisko nāvi, bet veiksmīgi noritēja reanimācija, sirds operācija, un turpinājās virkne laimīgu apstākļu sakritību, kā rezultātā Freimaņa kungs ir dzīvs.
Šis bija gadījums, kad visi cīnījās ar lielu entuziasmu, tuvinieki bija ārkārtīgi gādīgi un Dievs vienkārši tā gribēja, atzīst mediķi.
Izņēmuma gadījums
“Logopēde brīnījās, kā tā var būt – nevar atrast nekādus traucējumus. Nav precedenta, un tas ir pretrunā visām definīcijām, ka nav nekādu paliekošu seku divpadsmit minūšu ilgai klīniskai nāvei. Tētis, kāds bija, tāds ir – kā jokoja, tā joko. Logopēde teica, ka vīlusies visā, ko viņai mācīja,” smaida A. Freimaņa jaunākā meita Agnese, kas, kamēr tēvu ārstē slimnīcā, klāt ir ik dienu. Muskuļiem ir nepieciešams atgūt spēku, vēl priekšā ir atveseļošanās un rehabilitācija – vingrošana, kustību trenēšana. Taču stāvokļa uzlabošanās rit strauji.
“Nepatīk, ka man tā labā pēda vēl uz augšu neliecas – ja braukšu ar auto, vajadzīgi divi pedāļi,” A. Freimanis plāno, ka uz rehabilitācijas procedūrām, nodarbībām varētu braukt pats, bet meita tādus nodomus kušina, jokodama, ka beidzot tēvam jāklausa viņa, nevis otrādi. Zinot, kas piedzīvots, ķibele ar pēdu liekas nieks. Ārsti neko pat nav solījuši – pēc klīniskās nāves ir ļoti niecīgas izredzes, ka turpmāk viss būs labi. Jautājot par atveseļošanos, atbilde skanējusi, ka vispirms jādomā par izdzīvošanu. “Divdesmit dienas bijām pilnīgā neziņā, vai tētis pamodīsies. Un kāds būs, ja pamodīsies. Kamēr cilvēks ir komā, neko nevar pateikt, kas noticis ar viņa smadzenēm,” atceras Agnese.
Laime nelaimē
A. Freimanis neatceras neko pēc 10. decembra, kad, kā jau parastā darbdienā, viņš – enerģētiskā ceha mazuta iecirkņa brigadieris – pulksten septiņos ieradies darbā un pēc deviņiem, uz pusdesmitiem, devies pie priekšniekiem ar dienišķajām ziņām. Pulksten 9.51 “ātrie” saņēma izsaukumu.
Liepājas reģionālās slimnīcas virsārsts Uldis Balodis neslēpj, ka jau no paša sākuma bijusi vesela laimīgu apstākļu sakritību virkne.
Pirmkārt jau, notikuma laiks un vieta – cilvēkos, darbdienas rītā, nevis brīvdienu vakarā, kaut kur leišmales mežos. Vēl labāk būtu bijis, ja kāds būtu jau uzsācis sirds masāžu. Teorētiski tas būtu jāprot katram, kurš ieguvis autovadītāja tiesības.
“Svarīgi, lai kāds masē sirdi, vēl pirms ierodas “ātrie”. Klīniskā nāve nozīmē to, ka impulsi mētājas, bet sirds muskulis nestrādā, nevar dabūt asinsriti pa visu ķermeni, arī uz smadzenēm, kas ir svarīgākais. Tad ir jādabū pulss, lai asinis tiktu tālāk, skābeklis jau varbūt vēl pietiek tās minūtes, kamēr ierodas mediķi,” komentē U. Balodis.
Nākamā veiksme – brigāde ar ārsti Irinu Tihomirovu, kura spēja veikt efektīvu reanimāciju. Ne viens vien mediķis, kurš vēlāk bija iesaistīts šī pacienta aprūpē, atzina – lielākie nopelni šajā posmā ir dakterei Tihomirovai. Reanimācija ir 95 procenti veiksmes. Pa ceļam uz slimnīcu “ātrie” brīdināja, kādu pacientu ved.
“Veiksme ir arī dakteris Balodis, kurš visā Liepājā ir pazīstams ar savu stabilo nervu sistēmu. Viņš uzreiz uztaisīja kardiogrammu – bija ciet sirds asinsvads,” piebilst anesteziologs reanimatologs Ivars Krastiņš, kura pārziņā A. Freimanis bija visilgāk.
Vēl viena veiksme – kardiologs Alfreds Lībiņš tikko bija pabeidzis vienu operāciju un bija gatavs paņemt akūto gadījumu. Pacients pie viņa “uz galda” nonāca 20 minūtes pēc atvešanas uz slimnīcu. Todien A. Lībiņš strādāja kopā ar Gaiļezera slimnīcas Kardioloģijas nodaļas vadītāju Arti Kalniņu.
Palīdz komanda
“Akūta koronārā katastrofa jeb sirdstrieka, latviski runājot. Puse šādu gadījumu ir relatīvi jauniem vīriešiem, kad sirdstrieka ir pirmais un pēdējais simptoms asinsvadu problēmām, turklāt kombinējas ar dzīvībai bīstamiem traucējumiem,” secina A. Lībiņš. “Pacients tika izglābts, jo ātri izdevās viņu pārķert – līdz īstam infarktam nemaz nenonāca. Turklāt viņš pie manis nonāca jau ar brīnišķīgi atjaunotām dzīvības funkcijām. Pati asinsrites atjaunošana muskulī nebija sarežģīts gadījums – tas nebija viens no maģistrālajiem asinsvadiem, bet reizēm mazs asinsvads sataisa lielu šmauci.” Tika veikta angioplastija – asinsvads atbrīvots no trombiem, ievietots stents, kas atjaunoja asins plūsmu.
Pirms pāris gadiem šāds pacients netiktu izglābts, vienkārši nebija tādu iespēju, atzīst A. Lībiņš. Turklāt parasti ir grūti prognozēt dzīves kvalitāti pēc tam, kad smadzenēm bijusi traucēta asinsapgāde. Šim pacientam tika izmantota arī tāda ierīce, kas maksimālu asins plūsmu novirza tieši smadzenēm.
“Galvenais ir nieres un smadzenes, kur jānodrošina apgāde, lai arī uz kāju rēķina. Katrs otrais pukstiens sūta asinis tieši uz smadzenēm. Pēc tam jau katrs ceturtais, tad – katrs astotais pukstiens,” A. Lībiņš apraksta tehnoloģiju iespējas. Reanimācijā tika nodrošināta mākslīgā elpināšana, līdz pacients sāka elpot pats. Atrodoties Reanimācijas nodaļā, vēl viens likteņa izaicinājums bija kuņģa asiņošana, kuru veiksmīgi izdevās apturēt. Nodot asinis ieradās vesela virkne darbabiedru.
“Pacienta tuvinieki bija tik ļoti pretimnākoši, atsaucīgi, kā reti gadās. Emocionāli viņu ļoti atbalstīja, runājās pat, kad viņš bija bez samaņas, kustināja, palīdzēja kopšanā. Šajā veiksmes stāstā liela daļa nopelnu ir tieši tuviniekiem,” atzīst kardiologs. Ja arī kāda smadzeņu šūnu daļa ir zaudēta, pārējās to spēj kompensēt labvēlīgu apstākļu un treniņa rezultātā.
Agnese stāsta, ka sadalījuši laiku, lai vienmēr kāds būtu ar tēvu. Viņa ir bezdarbniece, pie tēva palātā uzturas dienas laikā. “Reanimācijā jau bieži arī neļāva palikt. Pēcpusdienā, vakaros pie tēta palika mamma, māsa,” Agnese ir jaunākā no trim meitām.
“Viena māsiņa no reanimācijas joprojām izlīdz, paliek pa naktīm. Nav viegli, ja gribas būt šeit, tad vēl darbs pa dienu, mājas. Visi labākie vārdi dakterim Krastiņam, personālam! To jau nemaz nevar izteikt,” teic Juta, A. Freimaņa sieva. Ļoti atsaucīgi šajā dzīves situācijā esot viņas kolēģi – J. Freimane ir galvenā grāmatvede “Grobiņas KB”, pretimnākošs ir uzņēmuma vadītājs Maigonis Almanis.
Ekstrasenss vēl nav
Palātā A. Freimani apciemo arī bijušie kolēģi no “Metalurga”, kurš viņš nostrādājis 46 gadus. “Pavasarī par mani avīzē daudz bija sarakstīts, dikti biju saslavēts – pa divām lapām. Bet tagad pēc visa tā, ko man saka, jāapsēžas un jāpadomā, vai man ir vērts plēsties,” viņš spriež. Klausoties sarunās, gan liekas, ka A. Freimanis joprojām ir darbā – spriež ar vīriem par papildu rezervuāra nepieciešamību un jauniem tīkliem.
Privātmājā Grobiņā A. Freimanis dzīvo kopā ar sievu, lielas saimniecības vairs neesot. “Kaķi un kurmji,” viņš joko. Suns arī esot, bet – no keramikas. Kādreiz bijušas pat četras slaucamas govis, cūkas, pilns ar vistām, kartupeļu lauki hektāru platībā. “Deviņdesmitajos gados sākās brīvā dzīve, piens vairs nebija vajadzīgs. Kad pacēla cenu degvielai, sāku domāt – kāpēc man mocīties? Par to naudu, ko pieleju pilnu bāku, es varēju nopirkt visai ziemai kartupeļus. Un ja vēl ir apmaksāts darbs, saimniecība jāuzspēj pēc tam. Vislabāk iestrādāto gabalu turklāt atdeva kā kompensāciju par denacionalizētu zemi. Teicu, lai ņem blakus gabalu, bet nē. Tā arī visu pametu. Uz bijušā kartupeļu lauka tagad stāv vēja rotori,” noteic A. Freimanis.
Meita Agnese joko, ka domājuši – nu tētis būs ekstrasenss, ja reiz piedzīvojis klīnisko nāvi. Atnesusi “Superbingo” biļeti, lai tētis nosauc ciparus, bet tie tomēr neko nav vinnējuši. Jāturpina mēģināt.
Viena būtiska pārmaiņa gan esot – rūdītais pīpmanis kopš 1969. gada cigareti vēl mutē neesot ņēmis, un neprasoties arī. Iepriekš nemaz neesot domājis par atmešanu, tik vien kā ievērojis sievas Jutas lūgumu nepīpēt mašīnā, bet tagad tas sanācis pats no sevis.
