Sestdien Rīgā uz Lielās ģildes skatuves Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Liepājas simfoniskais orķestris (LSO) pirmo reizi stāsies publikas priekšā jaunā statusā. Pie diriģenta pults būs Atvars Lakstīgala, kuram uzticēti galvenā diriģenta pienākumi, nomainot savu skolotāju un līdzšinējo kolektīva māksliniecisko vadītāju Imantu Resni.
Pagājušā gada pēdējā koncertā Ventspilī I. Resnis diriģējis kā vēl nekad un pret mūziķiem bijis neparasti laipns, stāsta LSO mākslinieki. Līdz šim I. Rešņa vadības stils bijis visai autoritārs. “Nepaklausīgie” saukti pa vienam uz pārrunām mākslinieciskā vadītāja kabinetā un tur “atspārdīti”, atklāti ir mūziķi.
Publiski plašāk izskanēja vijolnieces Sandras Ūpes un I. Rešņa konflikts. Mūziķe pameta darbu orķestrī, notika arī tiesvedība, jo vijolniece centās aizstāvēt savas tiesības – viņasprāt, I. Resnis netaisnīgi vienpersoniski lēmis par mākslinieces atalgojuma samazinājumu, no kolektīva vadītāja puses ticis izvērsts mobings. Daudziem neizprotama bija arī I. Rešņa rīcība, lai panāktu, ka ar LSO vairs nestrādātu diriģents Jēkabs Ozoliņš.
Šajā gadā LSO no pilsētas pašvaldības pārziņā esoša kolektīva pārtapa par valsts kapitālsabiedrību, līdz ar to notika strukturālas vadības izmaiņas. Jau tad, kad līdzšinējo orķestra direktori Viju Feldmani amatā nomainīja Uldis Lipskis, bijis skaidrs, ka tās kolektīvā nebūs pēdējās izmaiņas – visticamāk tiks izvirzīts jautājums par diriģenta maiņu, tas nav bijis noslēpums arī pašam orķestra mākslinieciskajam vadītājam, uzskata orķestra mūziķi.
“Rati čīkstēja jau sen,” tā tēlaini situāciju raksturo U. Lipskis, kurš nostrādājis orķestrī četrarpus gadu. Viņš uzskata, ka dziļas krīzes simptomi kolektīvā bijuši jau sen, tikai no plašākas sabiedrības tie rūpīgi slēpti. Ja kolektīvā viss būtu bijis kārtībā, iespējams, viņš pat nebūtu startējis konkursā uz valdes locekļa amatu, pieļauj U. Lipskis.
Viņš savā koncepcijā neesot apgalvojis, ka I. Resnim kolektīvā vairs nebūs vietas, taču tas, ka līdzšinējā statusā sadarbība diez vai būs iespējama, gan esot bijis noprotams.
“Ar ultimātiem negāju. Neteicu – nākšu un nometīšu Resni. Vienkārši sākām no sākuma. Imanta Rešņa līdzšinējais statuss beidzās, bet vienā personā apvienot visu jaunajā modelī nav paredzēts. Imants Resnis nenoliedzami ir dižena personība. Notikušais viņam personiski droši vien ir dziļa traģēdija,” situāciju komentē U. Lipskis.
U. Lipskis gan apšauba publiski izskanējušo I. Rešņa viedokli, ka Kultūras ministrija (KM) ar ministru Intu Dālderi priekšgalā apzināti cenšas novājināt LSO, lai mazinātu tā konkurētspēju. “Ir cilvēki, kas grib cīņu – viņiem vajag ienaidnieku, kalnu grēdu, ko pārvarēt. Es neesmu manījis šādas nelietības pazīmes. Redzu labus nodomus, bet ierobežotas iespējas. Te iespējama situācija “win-win” jeb – abas puses būs ieguvējas. Ints Dālderis būtu ieguvis plašu tautas mīlestību, ja būtu likvidējis orķestri – viņš izvēlējās grūtāko ceļu.”
Zināmā mērā pie problēmu samilzuma vainojama arī sistēma, kāda līdz šim pastāvējusi LSO – faktiski tur darbojies vēl padomju laikā iedibinātais menedžmenta modelis. “Bijām pēc struktūras pēdējais padomju orķestris,” atzīst kolektīva vadītājs. Līdzīga situācija iepriekš bijusi arī operā, līdz tās vadībā nonācis Andrejs Žagars. Divvaldība, kad notiek cīņa par ietekmi, neesot labākais darbības modelis, pašreizējos apstākļos tas vairs nav dzīvotspējīgs, uzskata U. Lipskis. Līdz šim mākslinieciskais vadītājs uzņēmies arī menedžera funkcijas, faktiski viņam bijusi dubultslodze.
Turpmāk valdes loceklis uzņemsies galveno atbildību par galarezultātu, galvenais diriģents būs atbildīgs par māksliniecisko pusi. Orķestrī strādās arī demokrātiski ievēlēta mākslinieciskā padome – līdzīgi, kā tas jau notiek Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Padome būs kā ideju ģenerators, tās lēmumi būs saistoši arī valdes loceklim. Piemēram, valde varēs spriest par mūziķu vai diriģentu darba kvalitāti, tāpēc tiks novērsta iespēja ienest privātas attiecības uzņēmuma darbībā, skaidro U. Lipskis.
Pirmajā pusgadā būs “jādzēš ugunsgrēks”, pēc tam – jāsakārto struktūra, uzskata U. Lipskis. Viens no uzdevumiem – radīt procedūru, kā turpmāk tiks izraudzīts galvenais diriģents.
““Miroņus” līdzi nevilksim. Mākslinieciskajā audumā neliekas bezcerīgas līnijas, drīzāk ieaudīsim jaunus pavedienus,” saka U. Lipskis. Viņš sola, ka tiks turpinātas Pianisma zvaigžņu festivāla tradīcijas, notiks koncerti bērniem, orķestris sadarbosies ar estrādes māksliniekiem. Arī sadarbība ar Liepājas pašvaldību neapsīks, ir plāni strādāt tandēmā ar Liepājas teātri, Kultūras pārvaldi. Ja tehniski būs iespējams, notiks koncerti Liepājas Latviešu biedrības namā. Galvenais rādītājs, vai orķestris ir vajadzīgs klausītājiem, būs koncerta apmeklētāju skaits zālē, apgalvo U. Lipskis. “Mūsu cerīgā vīzija – kļūstam tik atraktīvi, tik vēlami publikai, ka Kurzemes pašvaldības konkurē par mūsu koncertiem, bet mūsu pamatvieta ir Liepājā.”
Izteikt viedokli par turpmāko darbības modeli U. Lipskis aicinājis arī orķestra kolektīvu. Piedāvāti divi varianti – vai nu strādāt jauna galvenā diriģenta A. Lakstīgalas vadībā, vai arī uz laiku darboties vispār bez galvenā diriģenta. Kā trešā izvēle bijusi turpināt darbu kā līdz šim, ja nav pieņemams neviens no abiem piedāvājumiem. Aptaujā savu viedokli izteikuši 69 cilvēki. 62 balsojuši par sadarbību ar galveno diriģentu A. Lakstīgalu, pieci ierosinājuši kādu laiku darboties bez galvenā diriģenta, divi izteikuši vēlmi strādāt tāpat kā līdz šim.
Galvenā diriģenta izvēli noteicis ierobežotais laiks un pašreizējās finansiālās iespējas, neslēpj U. Lipskis. Sākotnējie kandidāti bijuši divi: A. Lakstīgala un vēl cits I. Rešņa audzēknis – Mārtiņš Ozoliņš.
“Siltajam, tiešajam, dzīvajam un neizskaistinātajam orķestra skanējumam vairāk piemērots šķita tieši Atvars Lakstīgala. Zem viņa rokām skaņas ziņā orķestris uzzied,” pārliecināts U. Lipskis. Ar A. Lakstīgalu pagaidām sadarbība ieplānota pusotra gada garumā.
28 gadus vecais A. Lakstīgala, kurš Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMA) maģistrantūrā sācis studijas pie I. Rešņa, neslēpj, ka viņam bijis jāizdara morāli ļoti smagu izšķiršanos. “Morāli man ir grūti, cīnos ar sevi. Nevarēju uzreiz viennozīmīgi pateikt “jā”, taču otra tāda iespēja var arī netikt dota.” Jaunais mākslinieks nenoliedz, ka I. Resnis viņam ir liela autoritāte, abi kopīgi arī pārrunājuši šo situāciju. “Vēl joprojām esam draugi, varam izrunāties, sazvanīties. Viņš joprojām būs mans skolotājs.”
Taču jaunais diriģents ļoti vēlējies zināt arī mūziķu viedokli, jo bijuši gadījumi, kad ar rīkojumu ieceļ diriģentu, taču kolektīvs protestē. Atbalsts no Liepājas mūziķu puses A. Lakstīgalam esot ne tikai prieks, bet arī pagodinājums. Tas raisot lielu atbildības izjūtu, jo īpaši ņemot vērā senās tradīcijas – liepājnieki var lepoties ar visvecāko orķestri Baltijā.
A. Lakstīgala zinājis, ka viņam tiek piedāvāta tieši galvenā diriģenta vieta, taču viņš cerējis, ka vadībai izdosies panākt vienošanos ar I. Resni un skolotājs diriģēs lielkoncertā Rīgā. Tomēr galu galā pašam vien bijis strauji “jāielec vilcienā”. Pagājušajā nedēļā ceturtdien diriģents pirmo reizi saņēmis partitūru, pirmdien sākti mēģinājumi ar orķestri. Sestdien A. Lakstīgala diriģēs divus kolektīvus – ne tikai LSO, bet arī Latvijas Nacionālās operas orķestri, ar kuru saistās viņa profesionālā mūziķa karjera. Vispirms viņš sācis darbu kā mežradznieks, pēc tam pievērsies orķestra diriģēšanai. Papildus studijām LMA A. Lakstīgala studē diriģēšanu arī Berlīnes Mākslu universitātē.
Diriģents neslēpj, ka administratīvā darba pieredzes nav, tā vēl jāuzkrāj. Taču nepieciešamības gadījumā, cik tas būs no viņa atkarīgs, gatavs arī iesaistīties, lai aizstāvētu kolektīva intereses. Viņaprāt, I. Resnis ļoti cīnījies par savu kolektīvu, orķestris viņam bijis kā bērns. Līdzšinējais mākslinieciskais vadītājs nav piekritis daudziem KM uzstādījumiem, piemēram, iebildis pret orķestra štatu samazināšanu, salīdzinoši proporcionāli lielāku algu samazināšanu nekā citos orķestros.
