Cerībā būt pirmajiem, kas izbaudīs svaigi izmakšķerēto stinšu smaržu, uz Tirdzniecības kanāla ledus jau pulcējas makšķernieki. Pagaidām lomi vēl mazi.
Stinšu jeb salaku īstais nārsta laiks gaidāms vēl pēc mēneša, bet vīri jau izmēģina roku. Klāt arī viesmakšķernieki no Lietuvas. Vīri izvietojušies tuvāk Tramvaja tiltam, lai sagaidītu pirmos, no jūras nākošos, zivju bariņus. Pirmās esot tās prāvākās.
“Sēžam te no paša rīta, katrs kādas desmit esam dabūjuši,” stāsta Edmunds Konstantinavičs. Viņš kopā ar draugu atbraucis no Viļņas, internetā izlasījuši, ka stintes jau sākot nākt. Pa abiem uzslējuši telti, kurā izvietojuši savu aprīkojumu, un izurbuši ledū āliņģus.
Makšķerēšanas kartes un vienas dienas licenci viņi pirkuši Nīcas degvielas uzpildes stacijā. “Pieci lati par karti un četri par licenci – tas nav īpaši dārgi,” spriež Edmunds. “Ja brauc uz Klaipēdu vai Palangu, tāpat jāmaksā, turklāt vēl jāiet kādi trīs kilometri pa ledu. Nekad nevar zināt, vai ko izdosies noķert. Tāpēc te izdevīgāk. Pērn septiņas reizes braucu uz Ventspili. Ja te, Liepājā, nekas lāgā neķersies, citreiz braukšu turp. Sieva gan rājas, ka daudz iztērēju makšķerēšanai, toties zivis nekad neesmu pircis,” stāsta Edmunds.
Niklāvs Duršis uz ledus iznācis, jo redzējis citus makšķerniekus. “Zinu jau, ka vēl nav īstais laiks, bet tāpat gribas pamēģināt,” viņš saka. Esot jau pārsniedzis 65 gadu vecumu, tāpēc ne karte, ne licence viņam nav jāpērk.
Niklāvs uz āķa liek sīki sagrieztu reņģi. Tas tikmēr, kamēr vēl nav stintes saķertas. “Vēl jau nenāk,” pasūrojas Niklāvs un atceras, kā aizpērn stintes nākušas “kā neprātīgas”. Vilkt varēts tik ātri, cik ātri spēts mainīt ēsmu uz āķa.
Niklāvam stintes vislabāk garšojot uzceptas. “Var apvārtīt arī miltos un olā, tad ir īpaši sulīgas. Tikai nevajag ar tomātu mērci taisīt, tad īstā garša pazūd. Drusku ar etiķi var marinādi uztaisīt,” viņš dalās pieredzē. Pirms kāda laika, kad strādājis par kurinātāju, lielākās stintes apsālījis un kūpinājis. Bijušas ļoti garšīgas. “Pat dēlam uz Īriju ciemakukulim tādas aizvedu. Zinu, ka citi liepājnieki arī ved. Tad viņi tur aicina citus latviešus ciemos,” stāsta makšķernieks.
Bļitkotāji vērtē, ka ledus ir gana drošs un ielūšana nedraudot.
