Liepājas reģionālajā slimnīcā vairs nav kapelāna, iestādes psihologs strādā uz pusslodzi. Tas nācis gaismā pēc gadījuma, kad 18. novembra pēcpusdienā no Liepājas reģionālās slimnīcas 12. stāva pa logu izlēcis pacients. Psihologs par notikušo uzzinājis pēc vairākām dienām no ziņu portāliem.
Paliatīvās nodaļas virsmāsas pienākumus otro nedēļu pilda Marika Kalniņa, kura ir arī Narkoloģijas nodaļas virsmāsa. Abas šīs nodaļas atrodas 12. stāvā. Narkoloģijas nodaļā logiem rokturu nav. Cik nepieciešams vēdināšanai, medmāsas tos atver pašas. Pēc notikušā M. Kalniņa jau ir runājusi ar slimnīcas valdes locekli Edvīnu Striku, ka nepieciešams kāds risinājums, lai logus nevar atvērt pilnībā. “Te tomēr nav slēgta tipa nodaļa,” norāda virsmāsa. Varētu būt, ka logus var atvērt, bet tikai daļēji – tā, lai nav iespējams izlēkt.
“Par logiem tiešām neiedomājāmies. Pārrunājām, ka pacientus nevajadzētu laist uz balkona,” atceras Sanita Kalna, kura Liepājas reģionālajā slimnīcā bija virsmāsa gan Īslaicīgās sociālās aprūpes, gan Paliatīvās aprūpes nodaļā, piedalījās tās izveidē 2008. gada vasarā. Šopavasar viņa saņēma arī goda titulu Gada liepājniece, taču darba attiecības ar viņu slimnīca pirms diviem mēnešiem pārtraukusi.
Vienvietīgās palātās parasti ievietoja pacientus ļoti smagā stāvoklī, “gulošus”, pārējās bijušas četrvietīgas palātas, pastāsta S. Kalna. Slimnīcas kapelāne pacientus apmeklējusi ik dienas.
M. Kalniņa atzīst, ka darbs Paliatīvās aprūpes nodaļā ir specifisks, medmāsas saņem 15 procentu piemaksu pie algas, taču cita atbalsta nav. “Darbiniekiem pēc šī gadījuma ir morāli smagi. Pirmdien vajadzēja psihologu, bet nevarējām sazvanīt. Viņai ir pusslodze. Ja vien viņa ir, nekad neatsaka palīdzēt,” teic M. Kalniņa. Vīrietis nodaļā bija jau uzturējies iepriekš, atkārtoti iestājies 17. novembrī. 18. novembrī māsa slimnieku pabarojusi, viņš vēl palūdzis aizvērt durvis. Pēc kāda laika atskanējis zvans no Uzņemšanas nodaļas, ka ārpusē ir nosities pacients.
Slimnīcas psiholoģe Diāna Oļukalne par notikušo uzzinājusi tikai no ziņu portāliem.
“Es nevaru tā iet pie visiem pacientiem pēc kārtas, kā to dara kapelāns. Realitātē es eju tur, kur mani sauc, piektdienās vispār neesmu. Ja esmu Liepājā, nevis doktorantūrā Rīgā, mēdzu braukt arī uz izsaukumu ārpus darba laika,” skaidro psiholoģe.
Kapelāne Inita Mazlevska savu sūtību redzējusi īpašās rūpēs tieši par Paliatīvās aprūpes nodaļu, taču viņa darba attiecības ar slimnīcu pārtraukusi septembra vidū. Pašlaik slimnīcā kapelāna nav. Psihologu pie pacienta uzaicinot ārsts vai māsa, ja uzskata to par nepieciešamu.
“Tas ir tikai tehnisks risinājums, kas var aizkavēt akūtā brīdī,” psiholoģe komentē ideju par iespēju nobloķēt loga atvērumu. Iespējams, atsevišķos gadījumos tas var palīdzēt, taču ne vienmēr izrādīsies pietiekami, lai cilvēks mainītu savas domas, ja ir pieņēmis lēmumu noslēgt rēķinus ar dzīvi.
“Mēs jau nevaram tam cilvēkam iekšā ielīst, pazīmes bieži nav pamanāmas, bet nevaru komentēt konkrēto gadījumu,” teic D. Oļukalne. No dzīves izvēlas aiziet daudz un dažādu iemeslu dēļ, svarīgi pamanīt pazīmes, ka tāds lēmums tiek apsvērts: vai cilvēks runā par tādu iespēju, izsakās, ka dzīvei nav jēgas, vai, gluži otrādi, kļūst noslēdzies un nerunā vairs ne ar vienu.
