Liepājas reģionālā slimnīca publiskojusi Atklātās vēstules tekstu, zem kura tiek vākti paraksti. Teksts jau ir aizsūtīts Ministru prezidentam, veselības ministrs ar to tika iepazīstināts šodien pulksten 14 sanāksmē, kurā pulcējās arī citu lielāko Latvijas slimnīcu vadītāji. Veselības ministrs Ivars Eglītis vēstuli nosauca par pretrunīgu, neskaidru un ka tā “ož pēc naftalīna”.
“SIA „Liepājas reģionālā slimnīca” darbinieku atklāta vēstule Latvijas Republikas Ministru prezidentam I.Godmaņa kungam, Veselības ministram I.Eglīša kungam
2009.gada pirmajā darba dienā Liepājas reģionālā slimnīca ir saņēmusi VOAVA vēstījumu ar paziņojumu, ka šī gada pirmajā ceturksnī finansējums slimnīcai ir samazināts par 15%. Ņemot vērā krasi pieaugušās medikamentu un medicīnas aprīkojuma cenas, kā arī pieaugušās ekspluatācijas izmaksas, reālais finansējuma samazinājums ir vismaz 20%. VOAVA paziņojumu nepavada nekāda informācija – nav pateikts, pēc kādiem principiem 2009.gadā notiks slimnīcas darba apmaksa, kā krīze skārs pacientu, vai un cik lielā mērā pieaugs pacienta līdzmaksājums, kas notiks ar ambulatoro aprūpi – vai ģimenes ārsts būs pieejams pacientam tāpat kā līdz šim vai tikai par pilnu samaksu. Tā kā vēstījums nekādu informāciju nesatur, slimnīca nevar plānot savu darbu, bet tai tiek dotas tikai trīs iespējas – martā izsludināt bankrotu, atlaist katru piekto strādājošo vai samazināt katram darba algu par 20%. Pēdējā iespēja nozīmētu padzīt zem nabadzības sliekšņa visas slimnīcā strādājošās medmāsas un sanitārus, kas būtu ne tikai necilvēcīgi, bet arī klajā pretrunā ar Ministru prezidenta Vecgada vakara runas solījumiem. Atliek iespēja atlaist katru piekto ārstu, medmāsu, ātrās palīdzības šoferi utt. Liepājas reģionālās slimnīcas darbinieki uzskata, ka šāda rīcība krasi pasliktinātu jau tā nepilnīgo veselības aprūpi un radītu reālu apdraudējumu Kurzemes iedzīvotāju veselībai un dzīvībai. Ja tiek prasīts radikāli samazināt slimnīcā sniegtās palīdzības apjomu, tad loģiski būtu sagaidīt būtisku pieaugumu ambulatori sniegtajai palīdzībai, bet tas nenotiek, tieši otrādi, apjoms, kādā Liepājas reģionālā slimnīca varēs šogad sniegt ambulatoru palīdzību, ir ievērojami samazināts, salīdzinot ar 2008.gadu un patiesībā ir tuvu nullei.
Mēs saprotam nepieciešamību taupīt naudu krīzes apstākļos, bet tas nedrīkst notikt, neievērojot divas lietas:
1) naudas aizdevēji (Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka utt.) no Latvijas valsts sagaida reālas reformas veselības aprūpē,
2) nedrīkst pasliktināties veselības aprūpes līmenis situācijā, kad iedzīvotāji jau ar esošo veselības aprūpi bieži vien ir neapmierināti.
Mehānisks finansējuma samazinājums katrai slimnīcai par noteiktu procentu radikāli pasliktinās veselības aprūpi, šāds samazinājums nav arī reforma, bet ierēdniecības gļēvs mēģinājums imitēt darbību. Tā vietā nepieciešami pārdomāti, drosmīgi, nepopulāri, bet vajadzīgi lēmumi par aprūpes sistēmas maiņu, pārveidojot gan lielākas, gan mazākas slimnīcas, un koncentrējot trūcīgos veselības aprūpes resursus atsevišķos reģionālos centros, lai vismaz tur varētu vērsties Latvijā dzīvojošie cilvēki, zinot, ka saņems savlaicīgu un pienācīgu medicīnisko palīdzību. Vai tiešām kādam jānomirst mājās vai bezgala garā rindā slimnīcas uzņemšanas nodaļā, velti gaidot palīdzību, lai vienkāršas patiesības saprastu arī ierēdņi?”
