Vieglam rietumu vējam zēvēlējot, vakar Liepājā Baltijas atklātās regates ietvaros notika otrā mediju regate. Uz lielām, mazām jahtām un katamarāniem vēlā pēcpusdienā kāpa vairākas radiostaciju, avīžu, televīziju un citus medijus pārstāvošu dalībnieku komandas, kas pāris stundu laikā, piedaloties īstās sacensībās, iepazina šo elitāro sporta veidu. “Rekurzeme” kopā ar kolēģiem no Rietumu radio kuģoja uz izmēros nelielās jahtas “Ra” klāja, kuras kapteinis ir Ilgonis Balodis, bet matrožu vieta atvēlētata – Ievai un Lindai.
Vakar nelielā vēja dēļ jahtas bija aizkavējušās sacensībās jūrā un ostā ieradās nedaudz vēlāk nekā plānots. Taču laiks gaidot netika velti tērēts. Liepājas galvenais “kapteinis”, kuru vētras laikā nedrīkstot mainīt – Uldis Sesks – vēlēja regates dalībniekiem “izbaudīt Liepājas vēju, viesmīlību un brīvo atmosfēru”, bet pie Liepājas jahtu centra tika pacelts Zilais karogs. Līdzīgi jau plīvo divās pilsētas pludmalēs.
Pievakarē, kad jahtas atgriezās ostā, mediju komandas beidzot tiek pie saviem kuģiem, un regate varēja sākties. Mūsu “Ra” kapteinis steigā bija piemirsis ieliet degvielu motora bākā, tāpēc atklātā jūrā mūsu buru laivu draudzīgi ievilka liels, balts katamarāns. Jūrā vējš jau bija krietni jestrāks – Ieva un Linda veikli uzvilka buras. Kapteinis Ilgonis, malkojot alu un stūrējot jahtu, viņas raksturo kā centīgas skolnieces.
Uz “Rekurzemes” jautājumu, vai burāšana ir dārgs sporta veids, kapteinis atbildēja: “Ja jums ir vecs opelis, kuru varat pārdot, par šo naudu varat nopirkt jahtu. Jahtas ir dažādas un nemaz nemaksā dārgi.
Galvenais ir vēlēties burāt”. Ilgonim, piemēram, neesot dārgu māju un vasarās viņš dzīvojot uz jahtas, tiesa nedaudz lielākas – “uz tās, kura nupat uzskrēja uz sēkļa”.
Turpat jau pie ostas vārtiem sākas regates starts, un jahta ar 5 līdz 6 mezglu ātrumu līgani attālinās no Liepājas panorāmas.
Līganā šūpošanās kādam no mūsu komandas dalībniekiem “atmodina” jūras slimību, ko raksturo bāls ģīmis, kas pamazām iekrāsojas zaļš, un citas ne visai tīkamas darbības, ko kapteinis nekautrējoties sauc par Liepājas zivju barošanu. Nelīdz ne rums, ne ūdens, ne Ilgoņa medicīniskā procedūra ar virves savilkšanu ap vidukli. Bālums un zaļums sirgstošajam pazūd tikai tad, kad atkal atgriežamies ostas akvatorijā, kur viļņi mazāki. Zivju barotājs ir vienīgais, kurš priecājas par krasta tuvošanos. Pārējiem ir mazliet žēl, ka finišs pienācis tik ātri, jo vakars ir zilā karoga cienīgs. Tādos brīžos nav nemaz svarīgi, kurš par krīzi valstī neizbēgami ziņojošs medijs pie finiša nonāca pirmais.
Svarīgi, ka Liepājas ainavu vismaz uz dažām dienām papildina mastu mežs un balta bura pie apvāršņa, kas šajos krīzes laikos ir gluži vai simboliska parādība.
