Tie ir stereotipi, ka cilvēkiem obligāti no laukiem jātiecas uz pilsētām vai obligāti jāstrādā Latvijas Televīzijā vai Latvijas Radio, uzskata radiožurnālists Lauris Zvejnieks.
“Ja citi pārceļas no Upeniekiem uz Saldu, no Saldus uz Rīgu, pēc tam uz Londonu, Briseli vai Ņujorku, man iznāca pilnīgi otrādi: Maskava – Rīga – Liepāja. Beigās atradīšos Bunkas pagastā, kur ir mana vecātēva mājas. Aizbraukšu uz saviem laukiem. Kas tur – 40 kilometri no Liepājas, un būšu savā Indijā. Man nekas vairs nevienam nav jāpierāda, esmu pietiekami ilgi darbojies žurnālistikā, tāpēc varu atļauties šo “izlēcienu”.
Lauris kā žurnālists “Rietumu Radio” dalās pieredzē ar kolēģiem, esot arī pašam daudz jāmācās, jo nokļuvis pilnīgi jaunā vidē. To varot salīdzināt ar darbu Krievijā. “Kad aizbraucu uz Maskavu, pirmajā gadā vispār neko nesapratu. Bet trešajā gadā jau miera vējos peldēju kā zivs visos procesos un arī pašā pilsētā. Tas pats jau ir te, tikai apgriezti – no lielām lietām pārnācu uz mazākām, jāiepazīst cilvēki, vide.”
Neesot labo un slikto ziņu, tās ir raibas kā dzeņa vēders, pārliecināts žurnālists. Tiem, kuri ir ļoti jūtīgi, viņš iesaka tā dēvētās “sliktās ziņas” uztver kā lietu, ko likt aiz auss un justies brīdinātam.
Laura bijušais priekšnieks Dzintris Kolāts viņa intervēšanas stilu raksturojis šādi: spēlē naivo muļķīti, kas it kā māj ar galvu, uzdod naivus jautājumus, un pēkšņi nāk “sitiens” ar negaidītu jautājumu. “Un tad iestājas tādas “mokošās pauzes”, kad cilvēks bijis iemidzināts, bet pēkšņi viņam jāatbild uz kādu negaidītu jautājumu,” pasmejas pats “naivais” žurnālists.
Plašāk par L. Zvejnieka bagāto dzīves un darba pieredzi lasiet “Kursas Laika” trešdienas, 9. februāra, numurā.
