Štāba virsseržants Varis Jansons un meita Agnese, kura Zemessardzē ir pirmo gadu, abi ir pārliecināti, ka militāristiem ir vairākas priekšrocības un dienests raksturam nāk tikai par labu.
Varis, kā arī viņa tēvs un brālis, sāka Zemessardzē, bet Agnesei pirmā saskare ar militārām lietām bija jaunsargos. “Kopš sevi atceros,” viņa smej, bet tad precizē – no apmēram desmit gadu vecuma.
Salīdzinoši nesen jaunsargos uzņem no 10 gadu vecuma, līdzdarboties var vēl kādus pāris gadus ātrāk, bet “Agneses laikos” viņas priekšrocība bija tētis – jaunsargu instruktors. “Tas man likās ļoti interesanti. Tētim tāda aizraušanās, kāpēc man nepamēģināt? Tajā dzīves brīdī man likās svarīgi līdzināties tētim,” atceras Agnese.
Viņa ir pārsteigta, kā tagad – nieka astoņu gadu laikā – ir mainījusies jauniešu attieksme. Agrāk tik bieži nebija jāsastopas ar attieksmi “ārprāts, kā tu to vari?”, “kam tev tas vajadzīgs?”, jo patriotisma apliecināšana bijusi aktuālāka. Tagad biežāk dzird šausmināmies par nakts pārgājieniem mežā. Uz to Agnese atbild – mežā nemaz nav slikti, tur ir mājīgi. “Mežā nav, no kā baidīties. Tur ir pat drošāk nekā pilsētā.”
“Kad maza bija, gulēt teltī bija pašsaprotama lieta. Ne tā, kā tagad dažiem jauniešiem – ja padsmitgadniekam teltī jāguļ, vajag nez kādas ērtības,” piebalso Varis. Viņš piekrīt, ka pamazām “pa lielam” uzvar izvēle sēdēt mājās, “klapēt taustiņus, sērfojot internetā vai karājoties draugos”.
“Ja viņš tomēr izvēlas nākt uz nodarbību, kur viņam būs fiziska slodze un disciplīna, ko viņš varbūt dzīvē nav redzējis ne mājās, ne skolā, cepuri nost, ka viņš tomēr nāk,” uzslavē instruktors. Piemēram, Sikšņu pamatskolas jaunieši šogad paši izteikuši vēlmi atjaunot jaunsargu pulciņu. Turklāt dalība Jaunsardzē ir bezmaksas, kas varētu būt svarīgi vecākiem. Laukos gan ir arī savi mīnusi – jārēķinās, ka ne visi dzīvo centrā, skolas tuvumā, tātad sava teikšana ir skolas autobusa grafikam. Varis atceras, ka Gaviezē bijuši puiši ar gana augstu motivāciju, lai paliktu uz nodarbībām un pēc tam sešus kilometrus mājupceļa mērotu kājām.
Plašāku sarunu ar Jansonu ģimeni lasiet “Kursas Laika” 9. novembra numurā!
