Svētdien sāksies 18. Starptautiskais pianisma zvaigžņu festivāls. Šogad klausītāji to gaida ar īpašu interesi, jo mainījies Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) statuss, kolektīva priekšgalā stājušies citi cilvēki. Pirmo reizi festivālu ne vairs kā orķestra klarnetists, bet gan kā kolektīva vadītājs sagaida arī Uldis Lipskis.
Vaicāts, vai liepājnieku un pilsētas viesu iemīļotie pianisma svētki ir jauns izaicinājums profesionālajā karjerā, viņš teic, ka ik koncerts ir izaicinājums. “Tas ir kā braukt zvejā – tīkls var būt pilns un var nebūt pilns. Tas, pirmkārt, ir liels gods, ka šim prominentajam festivālam varu pielikt savu roku. Protams, tā ir arī liela atbildība. Taču biedēt mani tas nebiedē – lielā mērā festivāls jau bija uzkonstruēts, pirms es nācu amatā, komanda ir pieredzējusi. Pašam personiski arī ir pieredze festivālu organizēšanā, tā man nav sveša būšana. Nevar teikt, ka esmu pārbijies. Drīzāk man ir klusas trīsas – nu kā tad būs? Tā ir intriga. Man pašam ir interesanti, kā mākslinieki sevi atklās un kā viņi uzziedēs.”
LSO vadītāja pienākumi U. Lipskim neesot krass pavērsiens dzīvē. “Tas man nav jauns ceļš, tā ir atgriešanās un iespēja darīt mazāk kļūdu nekā toreiz,” paškritiski atzīst kādreizējais VSIA “Latvijas Koncerti” direktors. “Toreiz es biju lielummānijas varā. Arī apstākļi toreiz bija savādāki – mums nebija neviena kolektīva, ko mīlēt, kurā ieguldīt spēkus, lai viņš plaukst. Mēs bijām tā kā lielveikals – noangažējam, nospēlē, čau!”
U. Lipskis smaida, ka viņa nolūki ir tīri – kļūt mazāk augstprātīgam. Iepriekš viņš gan sevi uzskatījis par “komandas spēlētāju”, taču, atskatoties pagātnē, jāsecina, ka gluži tā neesot. “Nevar teikt, ka esmu bijis “komandas cilvēks” dzīvē, drīzāk esmu sevi par tādu uzskatījis. Daudz ko agrāk esmu mēģinājis realizēt viens vai, mēģinot pārliecināt par manu vienīgo taisnību citus, nevis taisnību “izvelkot” no citiem. Bet tas šobrīd mainās uz labo pusi.”
Esot uzņēmējdarbības teorijas, kas pauž – par vadītāju cilvēks var kļūt tikai pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas. Uldis prāto, ka grāmatās muļķības neraksta, uz savas ādas esot pārliecinājies, ka tā ir tiesa. “Līdz 40 gadiem cilvēks vairāk ir ekstrēmists un visu redz caur sevi, bet pēc 40 sāk izjust sevi sabiedrībā un vidē, uz procesiem spēj paskatīties kompleksāk. Es tā kā pēc grāmatas – 40 gados kļuvu par orķestra vadītāju.”
U. Lipska dzimtas saknes ir Latgalē, taču pamazām ģimene virzījusies tuvāk galvaspilsētai. Vispirms viņš skolojies Ogres vidusskolā, klasē ar padziļinātu mūzikas apmācību. 1980. gadā kļuvis par Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas 5. klases audzēkni. Pēc tam iestājies Konservatorijā. Reizēm gan Uldis prātojot par to, ka parastā vidusskolā jaunieši var meklēt atbilstošāko ceļu, pa kuru vēlāk virzīties profesionālajā jomā. Mūziķiem tas ir savādāk. “Ar vecāku svētību uzliek uz sliedēm, un būtībā atpakaļceļa nav.”
Par mūzikas mācīšanas sistēmu Latvijā Uldim ir savs viedoklis. “Ir daži – Skride, Šimkus –, kuri apliecina, ka viss notiek. Bet statistiski, cik ir to, kuri, beidzot Mūzikas akadēmiju, aiziet pilnīgi citu ceļu vai cīnās ar depresiju? Man liekas, šis skaitlis ir daudz lielāks par veiksminieku skaitu.” Konkurences atmosfēra jau no mazām dienām neveicina bērnu muzikālo attīstību.
Rietumos attieksme ir citāda, par to Uldim bijusi iespēja pārliecināties “uz savas ādas”. “Tur metodika ir pārdomāta, lai no katra, kurš grib, varētu izveidot maksimāli profesionālu mūziķi. Ja arī nav solists, viņš ir orķestrants, zina, kā spēlēt.” 28 gadu vecumā nonācis Vācijā, Uldis juties kā Karēlijas bērzs, kuru mēģina ar šinām taisnot, taču viņš jau ir izaudzis līks. Viens no Latvijas labākajiem klarnetistiem pēc pusgada studijām Vācijā vairs nav varējis nospēlēt pat “Aijā, žūžū”, jo muzikālo ēku vajadzējis būvēt no jauna. “Tas bija kritisks gads. Nokāpt no mākoņiem – tas bija vērtīgi, bet sāpīgi.”
Plašu sarunu ar U. Lipski lasiet rītdienas, 3. marta, “Kursas Laikā”!
