Astoņus gadus laiku pa laikam ceļojumos ar velosipēdu dodas liepājnieks Leontijs Romanovskis. Jautāts, kā atrod naktsmājas, viņš atsmej: “Man ir sava viesnīca līdzi!” un rāda salocītu telteni. “Es vienkārši tā braukāju. Ģimenes man nav – aizslēdzu durvis, un prom!” Leontijam ir 72 gadi. 2008. gada vasarā ar velosipēdu apciemojis 10 valstis, pārvarējis Alpus un Apenīnu kalnus. Itālijā bijis pat trīs reizes. Šogad Olimpiādes laikā pabijis Londonā.
Leontijs pats ir pārliecināts, ka spars atgriezies pēc izārstēšanās no cukura diabēta pirms 14 gadiem. Uzreiz jautāju, vai diagnoze bija ārstu apstiprināta, jo, kā zināms, cukura diabētu izārstēt nevar. “Skaidrs, ka man bija cukura diabēts – no mutes jau nāca acetona smaka. Es jau pie ārsta negāju – kāda jēga, ja reiz visi runā, ka cukura diabētu izārstēt nevar. Tagad saprotu, ka tā bija kļūda, ka nepiefiksēju diagnozi,” teic Leontijs.
Kad slimojis, neesot varējis ne kilometru paiet bezspēka dēļ – arvien skatījies, kur kāds soliņš, kur apsēsties. Kad ticis no slimības vaļā, atgriezusies veselība un spēks. Lai pārbaudītu savu varēšanu, nolēmis kājām iet no Liepājas uz Nīcu. Ja nepietiktu spēka atpakaļceļam, atbrauktu ar autobusu. Tomēr pārnācis kājām arī atpakaļ, pavisam pieveicis 52 kilometrus.
“Tad spriedzi palielināju – aizbraucu uz Rīgu un nācu atpakaļ.” Ceļš gājis cauri Kandavai, Kuldīgai, Aizputei – astoņās dienās pieveicis 250 kilometrus. Tad sapratis, ka nav nemaz tik viegli – bez labiem apaviem kājas bijušas vienās tulznās. Tā kā Leontijam ir 47. izmērs, labus apavus dabūt nav vienkārši, viņš nolēmis labāk braukt ar riteni. Riteņbraukšana viņam arvien patikusi.
Plašāk 26. novembra “Kursas Laikā”!
